Dzilnas iezis ievērojams ar daudzkrāsainām atseguma joslām, tas ir kā augsta krauja. Iezis ir aplūkojams, ejot pa Ģeoloģisko taku gar Amatu no upes labā krasta. Dzilnas iezi veido četri koši slāņi: sarkanīgs māls, blokos sadalījusies smilšakmeņu siena, augsta nogāze ar avotu, kas ziemā veido leduskritumu, un balto smilšakmeņu siena.
www.entergauja.com
Dzilnas iezis ir četrpakāpju devona smilšakmens iezis Amatas kreisajā krastā, Cēsu novadā. Ieža kraujas augstums tiek lēsts ap 36,5–40 m, garums līdz 300 m, kā arī iezī visaktīvākie sāniskās erozijas un sufozijas procesi Latvijā, kuru dēļ Dzilnas ieža krasts atkāpjas par aptuveni 1 m gadā. No ieža iztek vairāki avoti, kas veido ūdenskritumus un ziemā pat 10 m augstus leduskritumus. No avotu dzelžainā ūdens un māliem daudzviet iezis ir iekrāsojies sarkanā krāsā. Iezis ir redzams, ejot pa upes labajā krastā esošo ģeoloģisko taku gar Amatu. Ziemā Dzilnas iezī kāpj alpīnisma entuziasti, kā arī dažkārt iezi apmeklē Austrumu filozofi un ekstrasensi, lai meditētu.
Ieža pakāpes
Dzilnas iezim ir četras pakāpes:
1. pakāpe ir noturīgs sarkanā māla slānis, kas 30 grādu leņķī sniedzas no ūdens līmeņa līdz aptuveni 7 metru augstumam.
2. pakāpe ir blokos sadalījusies smilšakmens siena, kas stiepjas no 7 līdz aptuveni 18 m augstumam.
3. pakāpe ir 30 grādus slīpa, 8 m augsta nogāze, kurā ir ieaudzis mežs. 1993. gada vasarā vētra nogāza šo mežu sešu hektāru platībā. Nākamajos gados Gaujas nacionālā parka uzraudzībā tika nozāģēti lauztie koki un tika iestādīts jauns mežs. Šajā mežā ir iespējams pārvietoties bez speciāla aprīkojuma, kā arī mežā sākas vairāki no avotu ūdenskritumiem.
4. pakāpe ir 10 m augsta baltā smilšakmens siena.
Vēsture
1930. gados notika ģeologa Kārļa Ašmaņa vadīta Gaujas pieteku krastu izpēte, kurā arī tika pētīti Amatas krastos esošie ieži, bet Dzilnas iezis Ašmaņa pētījumos nav pieminēts. Nosaukums "Dzilnas iezis" pirmo reizi tika pieminēts 1956. gadā R. Vētras veidotajā tūrisma ceļvedī "Sigulda". 1970. gadā Amatas krastu iedzīvotāju dzimtas pētīja rakstniece Melānija Vanaga un noskaidroja, ka ieža nosaukums nav sens, tā to esot saukuši tūristi un ekskursanti un nosaukums esot laika gaitā iegājies. 1970. gados notika straujākā ieža erozija, tajā bieži notika nobrukumi.
Latvijas dabas pētnieks Guntis Eniņš izvirza teoriju, ka iezis ir izveidojies Otrā pasaules kara laikā un pirmajos gados pēc kara, izskaidrojot, kādēļ Ašmaņa pētījumos nefigurē ieža nosaukums.
lv.wikipedia.org