Piemineklis rakstniekam Rūdolfam Blaumanim (1863–1908)
Pirmais sabiedriskais piemineklis latviešu kultūras darbiniekam atklāts 1929. gada 10. novembrī kanālmalas apstādījumos. Lakoniski modelētais sēdošā rakstnieka tēls ir tēlnieka Teodora Zaļkalna roku veidots. 3,2 metrus augstā pieminekļa postamentu rotā izteiksmīgās R. Blaumaņa dzejas rindas:
„Mans zelts ir mana tauta
Mans gods ir viņas gods” un uzraksts „Rūdolfs Blaumanis 1863.–1908.”
1935. gadā pieminekli pārcēla uz skvēru K. Barona un R. Blaumaņa ielas krustojumā, taču tur to uztvert traucēja aktīvais arhitektūras fons un mazais laukuma izmērs.
1948. gadā pieminekli pārvietoja uz sākotnējo vietu kanālmalā, bet 2001. gadā to pārcēla tuvāk tiltiņam un novietoja uz gājēju celiņa ass.
rigaspieminekli.lv
Rūdolfs Kārlis Leonīds Blaumanis dzimis 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižā, Cēsu apriņķī, Vidzemē. Viņa tēvs Matīss bija muižas pavārs, savukārt māte Karlīne – istabene. Piecu gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Brakos, Ērgļu pagastā, kur arī aizvadīja lielāko daļu dzīves.
Deviņu gadu vecumā uzsāka mācības Rubīnu Annas privātskolā Ogres pagastā, tur mācījās trīs gadus no 1872. līdz 1875. gadam. Pēc tam laikā no 1875. līdz 1881. gadam mācījās 2. Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā. Pēc tirdzniecības skolas pabeigšanas R. Blaumanis sāka strādāt Fārbaha tirdzniecības kantorī.
Pirmo literāros darbus sāka rakstīt laikā, kad mācījās tirdzniecības skolā. Pirmie darbi bija vācu valodā. Pirmo Blaumaņa stāstu "Wiedergefunden" (Atkalatrastā) 1881. gadā publicēja laikraksts "Zeitung für Stadt und Land". 1882. gadā Blaumanis atgriezās Brakos, kur dzīvoja līdz 1885. gadam. Tur uzsāka latviešu valodas studijas. 1885. gadā kļuva par rakstvedi Kokneses muižā.
No 1887. līdz 1889. gadam Blaumanis atkal dzīvoja Brakos. Šajā laika posmā viņš aktīvi pievērsās rakstniecībai un sarakstīja tādus prozas darbus kā "Pērkona negaiss", "Zirgs, govis un simts rubļu", "Aizvien lillā", "Spijēnos", "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis", "Nauda zeķēs" un "Raudupiete".
1888. gadā uzsācis dzīvi Rīgā. Pēc diviem gadiem uzsāka darbu laikrakstā Zeitung für Stadt und Land, kļuva par latviešu kultūras dzīves korespondentu. 1890. gadā arī notika viņa pirmās lugas "Zagļi" pirmizrāde. Tuvākajos gados teātros tika iestudētas arī viņa lugas "Ļaunais gars" un "Pazudušais dēls".
Pēc sava tēva nāves viņš laikā no 1894. līdz 1898. gadam dzīvoja un saimniekoja Brakos. Pēc tam īslaicīgi darbojās Jaunās strāvas "Dienas Lapā", kur publicēja humoristiski satīriskus darbus. 19. gadsimta beigās atgriezās Rīgā. Tur kopā ar Aspaziju, Jāni Poruku, Augustu Deglavu sāka strādāt "Mājas Viesī" un "Mājas Viesa Mēnešrakstā". Šajā laikā tapa noveles "Romeo un Džuljeta", "Salna pavasarī", "Purva bridējs", "Dancis pa trim", "Andriksons", "Nāves ēnā".
1900. gadā kopā ar Andrievu Niedru izdeva dzejoļu krājumu "Ceļa malā". 1901. gadā sāka strādāt "Pēterburgas Avīzēs", viņš bija humoristiski satīriskā pielikuma "Purva mala" vadītājs. Darbus tur publicēja ar pseidonīmiem Grāvracis un Matīss Ķezbers. Neilgu laiku R. Blaumanis vadīja arī laikraksta literāro daļu. Vēlāk veselības un materiālo problēmu dēļ viņš pameta laikrakstu. Šajā laikposmā sarakstījis vairākas lugas, tai skaitā komēdijas "No saldenās pudeles", "Skroderdienas Silmačos" un drāmas "Indrāni", un "Ugunī".
1905. gada revolūcijā neiesaistījās, taču atbalstīja rakstniekus, kas tajā piedalījās. 1906. gadā uzsāka darbu laikrakstā "Latvija", kur vadīja literāro daļu un izveidoja humoristiski satīrisku pielikumu "Skaidiena". "Skaidienā" darbus parakstīja ar pseidonīmu Puliers.
Dzīves beigās Blaumanim pasliktinājās veselība. 1908. gadā uzliesmoja tuberkuloze, ar ko viņš jau bija saskāries iepriekš. Līdzekļu trūkuma dēļ viņš neārstējās. Tomēr ar dažu rakstnieku iniciatīvu tautā tika vākta nauda ārstniecībai. 1908. gada vasarā viņš devās uz sanatoriju Takaharju, Somijā, kur pavadīja 10 nedēļas.
Rūdolfs Blaumanis nomira ar tuberkulozi 1908. gada 4. septembrī Takaharju sanatorijā. Vēlāk tika pārvests uz Latviju un apglabāts Ērgļu kapos.