Piemineklis gleznotājam Voldemāram Irbem (1893-1944)
Leģendārais latviešu gleznotājs Voldemārs Irbe (1893 – 1944), saukts „baskāju Irbīte”, sabiedrībā bija populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: visos gadalaikos viņš staigāja basām kājām, nevīžīgs, melnā mētelī, ar garu bārdu. Zīmēja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem ielās, sēdus, kājas zem sevis sakrustojis. Pats esot apgalvojis: „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā”. Sarīkojis vairākas personālizstādes (1923–1936), pastāvīgi eksponējis un pārdevis savus darbus darbnīcā Brīvības ielā un Pārdaugavā, paša izremontētā šķūnītī Akmeņu ielā. Viņa darbu tematika ir līdzīga Rīgas dzejnieka A. Čaka dzejai: sadzīviskais, šķietami necilais – pilsētas nomales, lētas bodītes, baznīcas, tirgus un tirgotāji, būdiņas un to iemītnieki.
Netālu no vietas, kur V. Irbi Otrā pasaules kara beigās,1944. gada 10. oktobrī nogalināja nejaušs zenītartilērijas šāviņš, Brīvības un Šarlotes ielas krustojumā 1999. gadā tika uzstādīts divus metrus augsts piemineklis. Bronzas skulptūra uz akmens cokola un mūrētas atbalsta sienas novietota skaistā akmensdārzā, kur šim cilvēciski siltajam portretam arhitekts Arno Heinrihsons atradis ļoti atbilstošu vietu. Tēlnieka Andra Vārpas skulptūras atliešana bronzā bija iespējama, pateicoties Ritas Červenakas – Virkavas ziedojumam. Bronzas plāksnē iestrādāts uzraksts:
„Mākslinieks Irbīte 1893 – 1944. Ritas Chervenak – Virkavs dāvinājums”.
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007
rigaspieminekli.lv
Voldemārs Irbe, saukts arī Irbīte vai Irbītis (1893–1944) bija latviešu mākslinieks. Strādāja galvenokārt pasteļtehnikā, gleznoja ainavas, pārsvarā pilsētas nomaļu skatus, žanra darbus, arī portretus. Viņa darbiem raksturīgs ekspresīvs kompozīcijas un krāsu risinājums.
Dzimis 1893. gada 13. novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā, izteikti reliģiozā pareizticīgo ģimenē. 1928. gadā izdotajā brošūrā „Iz manas dzīves” Irbīte par sevi rakstīja: „Es skaitījos par izcilus neattīstītu un neapdāvinātu. Bet man bija viena laimīga stunda – ticības mācība. Kad nāca vecais diakons, tad teica, ka Irbem esot kauns prasīt, viņam jau pietrūkstot, ko Irbem prasīt. Savas nesekmības dēļ es trīs gadus pavadīju vienā klasē. Toties es biju viens no sekmīgākajiem burlaku romānu lasītājiem." Laikabiedriem pats Irbe arī stāstījis, ka bijis ieskatījies kaimiņu Ilzē, bet tā apprecējusi turīgo dzirnavnieku, un tāpēc Irbe ņēmis un aizbēdzis uz Rīgu.
1908.–1911. gados viņš mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības vakara kursos (Vācu amatniecības biedrības skolā) pie B. Dzeņa, J. Kugas, A. Cimmermaņa. Laikā no 1911. līdz 1913. gadam mācījās gleznot Jūlija Madernieka studijā.
1914. gadā viņš piedalījās 4. latviešu mākslas izstādē. 1915. gadā pēc tēva nāves iestājās sv. Alekseja pareizticīgo klosterī, bet drīzumā sakarā ar 1. Pasaules kara frontes tuvošanos, klosteris tika evakuēts uz Krieviju. Voldemārs Irbe pameta klosteri, lai kājām dotos svētceļojumā uz Svēto Zemi un tālāk uz Ēģipti. Sava ceļojuma laikā mākslinieks dzīvoja Pēterburgas, Maskavas klosteros, ceļoja cauri Novočerkaskai, Novorosijskai līdz Kaukāza kalniem, kur apmetās Jaunās Afonas (pie Suhumi) klosterī, bet tālāk netika karadarbības dēļ.
1919. gadā Irbe atgriezās Rīgā, piedalījās latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē un īsu laiku strādāja par zīmēšanas skolotāju vairākās skolās. Ilgi gan viņš nevienā no skolām nenoturējās, jo vienā viņa rokas likās par netīru, citās pats par dīvainu. Atsacījās dienēt Latvijas armijā reliģisku motīvu dēļ – pārliecība nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem, – ārstu komisija viņu atzinusi par "garīgi nepilnvērtīgu".
Sarīkoja vairākas personālizstādes (1923, 1932, 1934, 1936), nepārtraukti eksponēja darbus savā darbnīcā Brīvības ielā 103, ko regulāri reklamējis laikrakstos un paša izdotajās savu rakstu vai referātu brošūrās. 20.–30. gadu lielāko tiesu klejoja basām kājām Rīgā, Jūrmalā un Tukumā, neticami ātri gleznojot, kā pats izteicies – "pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas". Gleznoja ainavas, pārsvarā Rīgas un tās apkārtnes, Jūrmalas un Tukuma nomaļu skatus, sadzīvisko ainu tēlojumus, portretus un klusās dabas. Pēc tam staigāja apkārt, pārdodams savus gleznojumus; tā ieklīdis arī krogos, kur citādi nemaz nav gājis, jo alkoholu nelietoja.
No 1940. gada viņš bijis Tēlotājas mākslas kooperatīva biedrs. 1942. gadā Drēzdenes galerijas pārstāvji piedāvāja pirkt viņa darbu "Tirgus skats", tomēr Irbe gleznu atteicās pārdot, kaut viņam ostmarku vietā piedāvāja reihsmarkas un pārtikas talonus.
Miris 1944. gada 10. oktobrī Rīgā, kad viņu nogalināja kāda nejauša zenītartilērijas šāviņa šķemba. Apglabāts Miķeļa kapos. Pie Dailes teātra viņam uzstādīts piemineklis (tēln. A. Vārpa un arhit. A. Heinrihsons).