Piemineklis pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem pie Sv. Trīsvienības baznīcas torņa atklāts 2003. gada 14. novembrī, autore – tēlniece Arta Dumpe.
Bronzā lietais Čakstes stāvs ar tā laika prezidenta neatņemamu aksesuāru – cilindru galvā un savāztu lietussargu rokā, novietots uz neliela paaugstinājuma.
Figūras fonā veidots granītā kalts uzlecošas Saules pusloka segments kā jaunās Latvijas valsts simbols. Šodien piemineklis labi apskatāms ne tikai no zemes līmeņa, bet arī no atjaunotā Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa augšas.
Zemgale un Jelgava tiek saukta par pirmskara Latvijas prezidentu šūpuli. Jānis Čakste, pirmais Latvijas Valsts prezidents, dzimis Jelgavas pusē, šeit mācījies un strādājis.
Pirmais piemineklis par godu Latvijas Valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem Jelgavā tika uzstādīts 1931. gadā. Tēlnieka Kārļa Jansona bronzas piemineklis tika uzstādīts Jelgavas Pētera akadēmijas priekšā. Piemineklis gāja bojā padomju okupācijas laikā. 2003. gada skvērā pie Sv. Trīsvienības baznīcas torņa atklāja no jauna radīto pieminekli, kura autore ir tēlniece Arta Dumpe.
Jānis Čakste (dzimis 1859. gada 14. septembrī, miris 1927. gada 14. martā) bija pirmais Latvijas Valsts prezidents.
Latvijas Valsts prezidentūra
1922. gada 14. novembrī Latvijas pirmā Saeima ar 92 balsīm, sešiem deputātiem atturoties, Čaksti, kā vienīgo kandidātu, ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. 1925. gada 6. novembrī otrā Saeima viņu atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā. Šoreiz uz prezidenta vēlēšanām bija uzstādīti trīs kandidāti – Rainis, Ulmanis un Čakste. Pirmajā balsošanas kārtā Rainis saņēma 33 sociāldemokrātu balsis, Ulmanis 32 Zemnieku savienības, labējā spārna un minoritāšu balsis, bet Čakste 29 centristu balsis. Otrajā kārtā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru vairs neizvirzīja, un Čaksti ievēlēja ar 60 balsīm par, Ulmanim saņemot 31 balsi.
Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju stāvēt pāri partijām un saglabāt iespējamo objektivitāti. Tas gan netraucēja viņam atcelt no amata 1. Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Krišu Ķūķi, kurš izcēlās ar savām simpātijām fašistiskajai kustībai. Savu abu prezidentūru laikā viņš publicēja 402 likumus, no kuriem 261 bija pieņemti steidzamības kārtībā; 3 likumus viņš nosūtīja atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai; viņš arī apžēloja 549 notiesātas personas, starp tiem arī Andrievu Niedru (1926. gada aprīlī), kura apžēlošana izsauca plašu sabiedrisko rezonansi un kas bija vienīgā reize, kad Čakste sakarā ar savu darbību prezidenta amatā saņēma publisku kritiku.
Kā valsts galva Čakste 1925. gadā no 22. līdz 26. februārim bija oficiālā vizītē Igaunijā, bet 1926. gadā no 13. līdz 19. maijam Somijā.
Čakste bija arī aktīvs savā akadēmiskajā darbībā. Viņš iesaistījās Latvijas Universitātes dibināšanā, kļūdams par LU starptautisko publisko tiesību docentu, bet 1919. gada 14. novembrī viņu iecēla par profesoru. Viņš piedalījās tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes mācību programmu izstrādāšanā, kā arī mācībspēku atlasē. Universitātes piecu gadu jubilejas svētkos 1924. gada 28. septembrī viņam svinīgi piešķīra Dr. iur. honoris causa grādu. Kopš 1921. gada Čakste lasīja arī valsts tiesību lekcijas virsnieku kursos.
1925. gada 24. februārī Čaksti apbalvoja ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
1927. gada 14. marta vakarā Čakste mira. Viņš apglabāts Rīgas Meža kapos, kur uzcelts Kārļa Jansona veidots piemineklis.
lv.wikipedia.org