www.zvartavaspils.lvZvārtavas muižas pils celta 1881. gadā Tjūdoru neogotikas stilā no kaltiem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem, tajā daļēji saglabājusies sākotnējā interjera apdare. 1922. gadā pilī iekārtoja aizsargu namu, vēlāk līdz 1969. gadam šeit bija skola. Mūsdienās pilī notiek mākslinieku simpoziji, plenēri un izstādes, kā arī citi kultūras pasākumi, to skaitā starptautiskas nozīmes. Pilī iekārtota viesnīca.
www.zudusilatvija.lv
Zvārtavas muiža (vācu: Adsel–Schwarzhof) ir muiža, kas atrodas Gaujienas pagastā, Apes novadā, Latvijā. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Pirmoreiz pieminēta ap 1405. gadu ar Adsel-Schwarzhof nosaukumu. Līdz 1781. gadam – Gaujienas pilsmuižas daļa. Muižas īpašnieki vairākkārt mainījušies 17. gadsimtā, nākamajā gadsimtā – fon Delvigu dzimtas īpašums, no 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum – Skotusu dzimtas īpašums. Pēc tam muiža nonāca L. fon Cekeles un viņas dzīvesbiedra Gotlība fon Ferzena īpašumā. Ferzeniem muiža piederēja līdz Pirmajam pasaules karam.
1922. gadā muižas pilī iekārtots Aizsargu nams. Pēc Otrā pasaules kara darbojās skola (līdz 1969. gadam), vietējais kolhozs noliktavām izmantoja pils pagrabus. 1970. gadā muižas pils nonāca Latvijas Mākslinieku savienības īpašumā. Tajā notiek starptautiski mākslinieku semināri un izstādes. Ierīkots viesu nams.
Kompleksā ir pils, dārznieka māja, klēts, vējdzirnavas, staļļi, kuros iekārtotas mākslinieku darbnīcas, dažas saimnieciskās ēkas. Muižas pils celta 1881. gadā neogotikas stilā. Laukakmeņu mūris, divi stāvi, stāvs divslīps jumts. Uz pils sliekšņa akmenī iekalts teksts Hic habitat Felicitas, nihil mali intret (no latīņu valodas: "Šeit mājo laime, nekas ļauns neienāk").
lv.wikipedia.org
Zvārtavas pils arhitektūra
Zvārtavas pilī ir viens no nedaudzajiem kompleksajiem neogotikas interjeru paraugiem Latvijā. Pati pils ir divstāvu kaļķakmeņa mūra, neliela apjoma grezna celtne ar poligonālu torni galvenajā fasādē. Fasādi rotā sarkanķieģeļu apdare. Pili ieskauj terasēts parks ar skatu uz ezeru. Kungu māja celta 1881. g. Tjudoru neogotikas stilā. Zvārtavas pils arhitektoniski mākslinieciskais risinājums vairs neatbilst 19. gs. 30.–60. gadu Tjūdoru neogotikas formu valodai. Tas ir oriģināls un pauž lokālus priekštatus par pagātnes stilu izpratni. Daļēji saglabājusies interjera apdare.
Zvārtavas pils celtniecībā izmantots laukakmens, bet ap ailām, dzegas un zelmiņu rotājumos lietoti sarkani ķieģeļi. Piederību neogotikai apliecina smailas koka arkas un astoņstūra formas tornis ar dzeguļiem. Ēkas kodola apjoma uzbūve būtībā ir tradicionāla – ar stāvu divslīpju jumtu un rizalītiem. Šā tradicionālā apjoma papildinājumi – lielais tornis, mazais erkerveida stūra tornis, stūra tornis, koka verandas un lodžijas pie galvenās ieejas, kā arī rizalītu gabarītu un formu dažādība rada savdabīgu un dinamisku koptēlu, kā arī izteiksmīgu siluetu. Galvenā ieeja izvietota fasādes labajā pusē. Lielā lieveņa kāpnes muižkungu laikā vienmēr bija rotātas ar puķupodos iestādītiem retiem dekoratīviem augiem.
Zvārtavas pilī atrodas viens no retajiem kompleksajiem neogotikas interjera paraugiem Latvijā. Ieejot pilī, skatam paveras plaša un savdabīga izveidota kāpņu telpa. Galerijas slodzi nes klasiskas kolonnas. Otrajā stāvā no koka darināta arkāde balsta muižas pilīs ļoti reti sastopamu konstrukciju – virsgaismas kupolu, kura vitrāžas darinātas 20. gs. 90 gados. Pils pirmajā stāvā atrodas deju zāle, muižas īpašnieku apartamenti, lielā ēdamzāle ar speciāli iebūvētām neogotikas mēbelēm. un ēdamzāle, aiz kuras atrodas virtuve.
Pils sākotnējais iekārtojums līdz mūsdienām saglabājies gandrīz bez izmaiņām. Pils galvenajā ieejā uz sliekšņa akmenī iemūžināti latīņu vārdi: „Hic habitat Felicitas, Nihil mali intret” (Te mājo laimība, nekas ļauns neienāk). Ieejot pa durvīm pirmajā stāvā, skatam paveras centrālā telpa – halle ar kolonām un parādes kāpnēm. Stāvot hallē starp kolonām un paveroties augšup, redzama vērienīga kāpņu un margu konstrukcija uz pils otro stāvu ar torni, kuru vainago unikāls, vitrāžas tehnikā veidots kupols. No halles paveras skats uz lielo balles zāli. Pretējā pusē atrodas ēdamzāle ar virtuvi, sānos baronu apartamenti. Ēdamzāles īstenā rota ir unikāls neogotiskais altārveida trauku skapis – bufete no ozola, izbūvēta starp virtuvi un ēdamzāli un izmantojama no abām pusēm. Skapja abās malās – durvis uz virtuvi.
Pils dienvidrietumu stūrī ir tornītis, kurā iebūvēta maza istabiņa, tur baronese uzturējusies vienatnē – lasījusi grāmatas, rakstījusi vēstules vai izpildījusi kādu rokdarbu.
Ļoti interesants ir arī barona darba kabinets. Tajā varēja ienākt pa četrām durvīm – no banketu zāles, no ārējās verandas, caur zāli un no pagraba. Pa šo pēdējo eju, kas kabinetā ved no pagraba, gājuši zemnieki, kam pie barona bijis kaut kas kārtojams.
Otrajā stāvā atradās bibliotēka un viesu apartamenti. Bibliotēkā gandrīz neskarts saglabājies 19. gs. beigu gotiska stila grāmatu skapis. Anša Cīruļa veidotais galds un krēsli pilī nonākuši kā ziedojums no kādas mākslinieku ģimenes. Pamatīgi izbūvētajā pagrabā septiņās istabās dzīvoja pils apkalpojošais personāls – kalpi. Palielajā priekštelpā zem kāpnēm bijusi vieta piķierim un barona medību suņiem.
Pils zālē saglabājušies sienu greznojumi no 20. gs. 30. gadiem., kas 50.gados tika aizkrāsoti, bet 80. gados – daļēji atsegti. Kādā greznojumā profesionāli augstā līmenī attēlots arājs. Domājams, ka šie gleznojumi tapuši laikā, kad pilī saimniekojuši aizsargi. Zāles grīdu veido intarsēts parkets. Otrajā stāvā atradās telpas viesiem, bet kalpotāju vajadzībām tika izbūvēts plašais pils pagrabstāvs. Tornī tika izveidota mednieku atpūtas istaba ar kamīnu un iespaidīgu grieztu pārseguma sijām. Vairākās telpās saglabājušās ornamentālās neogotikas frīzes un grieztu rozetes. Kopumā ēkas iekštelpas nav izcila profesionāļa izveidotas, tomēr tās pārsteidz ar īpatnēju stilu formu interpretējumu, individualitāti un oriģinālu būvtehnisko risinājumu. Par to liecina jau minētais kupols un plašo bērniņu varenās koka konstrukcijas. Veiksmīgi ir uzsākta un turpinās pils kāpņu telpas restaurācija. Savu kādreizējo krāsu toni un detaļu smalkumu atgūst kolonna, vītās kāpnes ar virpotajiem margu balustriem, durvju vērtnes un portāli. Ir iecerēta ēdamzāles mēbeļu restaurācijas un citi darbi. Ēdamzāli košāku dara jauno koktēlnieku darinātie krēsli, bet galdu savulaik pagatavojis pašreizējais Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) prezidents Igors Dobičins.
Pils ir tikai viena no muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām. Parādes pagalma vienā malā atrodas 19. gs. pirmajā pusē celta klēts ar lieveņa arkādi un tajā pašā laikā būvēts stallis, kurā sākta mākslinieku darbnīcu iekārtošana. Attālāk atrodas dārznieka māja un dažas saimniecības ēkas.
Eklektiskā neogotiskās formās celtā Zvārtavas muižas pils ir neparasta ar virsgaismas logu virs ielokā izvietotajām kāpnēm. Kompleksā skatāma izcilā japāņu mākslinieka Toro Jakojamas koka skulptūru kompozīcija un, tā kā pilī pastāvīgi viesi ir mākslinieki, nereti tur skatāmas dažādas mākslas darbu ekspozīcijas vai atsevišķi objekti. Pilī savdabīgos viesnīcas numuros var pavadīt romantisku nakti. Ezera ziemeļu galā atrodams ozols – divu koku trīskāršs saaugums. Gleznainās vējdzirnavas celtas ap 1750. gadu, no tām gan saglabājies tikai korpuss.
Zvārtavas muižas vēsture
Pēc Ziemeļu kara, kad visa Vidzeme pārgāja Krievijas īpašumā, Gaujienas muižas juridiskais stāvoklis nemainījās – tā palika kroņa muiža. Taču kronis pats apsaimniekoja tikai nelielu daļu savu īpašumu, bet lielāko daļu izrentēja. Līdzīgi tika apsaimniekota arī Gaujienas pilsmuiža. Tā 1725. gada 1. jūnijā Rīgā kronis noslēdza ar majoru Johanu fon Vulfu līgumu par Gaujienas pilsmuižas iznomāšanu uz 12 gadiem – no 1725. g. 24. jūnija līdz 1737. g. 24. jūnijam. Pēc 1737. gada Gaujienas pilsmuižu nomāja kāds kapteinis fon Albedils. (Iepriekš un turpmāk tekstā ir vārds Gaujiena, bet vācu baroni to sauca pēc senā nosaukuma par Adseli). Vācu muižnieku – nomnieku laikā un pēc viņiem, kad pilsmuiža nonāca muižnieku privātīpašnieku rokās, Krievijas cara administrācija ļāva saglabāties kopš zviedru laikiem ierastai kārtībai un vācu muižniecības privilēģijām. Kungi kā bija, tā palika vācu muižnieki ar neierobežotu varu pār zemniekiem. Par zemes nomu zemnieki pildīja klaušas un deva nodevas muižai; valdībai viņi maksāja nodokļus. Kā gaitnieki zemnieki nespēja kārtīgi strādāt mājās un pieražot labību visām nodevām un savām vajadzībām. Izmisumā viņi reizēm iegriezās krogā, lai ar alu un degvīnu remdētu savas bēdas.
Zemnieku un kalpu nežēlīgi verdzinātāji bija arī baroni Delvigi, Rautenfeldi un Vulfi, kuri saimniekoja Adseles – Gaujienas pilsmuižā no 1745. līdz 1918. gadam.
Zvārtavas muiža cēlusies no Adzeles-Gaujienas pils apgabalā piešķirtajiem lēņiem ap 1443. gadu. 1465. gadā Zvārtava tiek piešķirta lēnī Hansam Švarchofam – no tā arī cēlies vāciskais nosaukums Adsel – Schwarzhof. 1517. gadā lēnis piešķirts Jirgenam Švarchofam. Viņa dzimta te saimniekojusi līdz 1629. gadam. Šai laikā joprojām Gaujienas pilsnovads līdz 18. gs. vidum bija kroņa–valsts īpašums. Apmēram simts gadu pilsnovadu izlēņoja Aksela Banera dzimta. 1745. gadā Gaujienas pilsnovadu dāvināšanas ceļā privātīpašumā saņēmis barons Delvigs.
1781. gadā Zvārtavas muiža atdalīta no Gaujienas pilsnovada, un 1825. gadā to nopirka barons fon Ceikels. Barona ģimenē bija viens bērns – meita Luīze, kurai pūrā nāca toreiz par Švarchofu sauktā muiža. Pēc Luīzes kāzām nolēma veco, vienstāvīgo pili, kura bija sliktā stāvoklī, nojaukt un uz tās pamatiem uzbūvēt jaunu, atbilstošu tā laika prasībām. Jauno pili pabeidza celt 1881. gadā, un tā pilnībā saglabājusi toreizējo izskatu. Zvārtavas pils ir gandrīz vienīgais neogotikas interjera paraugs Latvijas muižās. Pils galvenajā ieejā uz sliekšņa akmenī iemūžināti latīņu vārdi “Hic habitat Felicitas, Nihil mali intret” (Te mājo laimība, nekas ļauns neienāk).
Muižas komplekss veidojies 18. gs. b.–19. gs.sāk. No senākās apbūves palikušas klasicisma stilā celtās, vēlāk neogotikas modernizētās saimniecības ēkas, staļļi, dārznieka māja. Pils ir tikai viena no muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām. Parādes pagalma vienā malā atrodas 19. gs. pirmajā pusē celta klēts un tajā pašā laikā būvēts stallis un magazīna – noliktava. Pils parka pakājē pie ezera bija speciāli uzcelta peldmāja ar veļas mazgātuvi un netālu arī putnu māja. Citas saimniecības ēkas tika izveidotas tālāk nost no parādes teritorijas – kučiera māja, siltumnīca ar dārznieka māju, pirts, ugunsdzēsēju māja, vistālāk atradusies lopu kūts un krogs, kuru pēdējais barons pārkārtojis par pansionātu (toreiz to sauca par nabagu māju). Pansionātā dzīvojuši veci, darba nespējīgi muižas kalpi.
Vējdzirnavas būvētas 1803. g. kā muižas kompleksa sastāvadļa. Holandiešu tipa dzirnavas. Mūra korpuss ar sarkano ķieģeļu logailu un durvju ailu apmūrējumu. Saglabājušies iekārtu fragmenti.
Zvārtavas muižas pils un tās īpašnieki
Zvārtavas muižu 1825. gadā nopirka barons fon Ceikels (von Zoeckel). Barons vēlāk savā īpašumā ieguva arī Luturmuižu un Jaunomuižu. Barona Ceikela ģimenē bija viens bērns – meita Luize. Skaisto baronesi fon Ceikeli bija bildinājuši vairāki baroni, bet viņa piekrišanu deva baronam Gotlībam fon Ferzenam no Igaunijas. Baronesei Luizei pūrā nāca toreiz par Švarchofu sauktā muiža. Un tā barons Gotlībs fon Ferzens ieguva savā īpašumā Zvārtavas pili, muižai piederošo zemi, Luturmuižu un Jaunomuižu. Jaunais pāris nolēma veco vienstāvīgo pili, kura bija sliktā izskatā, nojaukt un uz tās pamatiem uzbūvēt jaunu, atbilstoši tālaika prasībām. Jauno pili pabeidza celt 1881. gadā un tā pilnībā saglabājusi toreizējo izskatu. Zvārtavas pils ir gandrīz vienīgais neogotikas interjera paraugs Latvijas muižās.
Luizes un Gotlība Ferzenu ģimenē piedzima četri bērni – viena meita un trīs dēli. Pēdējais Zvārtavas muižas īpašnieks bija viņu dēls Eduards fon Ferzens. Baronu Ferzenu dzimta nebija ļoti bagāta, viņus drīzāk varētu pieskaitīt pie „gara aristokrātiem” – visi ieguvuši labu izglītību Tērbatas universitātē, interesējās par vēsturi un dabas zinātnēm. Zvārtavas pils nebija Ferzenu dzimtas pastāvīgā mājvieta, ziemā viņi uzturējās Rīgā, bet Zvārtavā tika pavadītas vasaras, kā arī veikti medību izbraukumi.
Baroni tiešām dzīvoja laimē un pārticībā, viņi nezināja kā izšķiest zemnieku pūliņu augļus. Tajā pašā laikā muižas kalpiem bija jādomā, kā pārtikt pašiem un ar ko uzturēt bērnus. Pēdējais barona kučieris Gustāvs Pogulis savās atmiņās raksta: „Kalpu dzīve Zvārtavas muižā bija grūta. Algas bija zemas. Viena cilvēka gada alga bija 43 rbļ. naudā, 6 pūri rudzu, 4 pūri miežu, puspūrs zirņu un 2 pūri cūku barības. ”Barons Ferzens ar ģimeni aizbrauca no Zvārtavas 1918. gada novembrī, jo jābēg bija no lieliniekiem, kuri tuvajās Gaujienas novadam. Pēc lielinieku padzīšanas Ferzeni vairākas reizes atgriezās Zvārtavā, bet 20. gadu beigās bija spiesti repatriēties uz Vāciju.
Latvijas brīvvalsts laikā pilī atradās Zvārtavas pagasta valde. Pēc 1922. gada pilī saimniekoja arī aizsargi un te bija aizsargu klubs. Viņi izmantoja pils 1. stāvu un visvairāk pils lielo zāli, kur notika sarīkojumi – teātra izrādes, kora dziedāšana u. c. Par šo laiku liecina gleznojumi uz lielās zāles sienām.
Padomju okupācijas laikā pilī ilgāku laiku darbojās Zvārtavas ciema padomes izpildu komiteja, bet no 1945.–1964. gadam pils telpās darbojās Zvārtavas 4–klasīgā pamatskola. Otrajā stāvā bija iekārtota bibliotēka, kurā strādāja šī darba entuziasts – ievērojams kultūras darbinieks Jānis Plūme.
1969. gadā pēc kolhoza „Zvārtava” pievienošanas kolhozam „Gaujiena”, pils un neliela teritorija no Zvārtavas ciema Gaujas kreisajā krastā tika pievienota Gaujienas ciemam.
1970. gadā Zvārtavas pili no kolhoza „Gaujiena” nopirka Latvijas Mākslinieku savienība. Toreiz pils telpas un parks bija sliktā izskatā. Mākslinieku savienība no sākuma diezgan haotiski, bet vēlāk arvien sistemātiskāk organizēja pils sakopšanas un saglabāšanas darbus. No 1981.–1999. gadam par pils pārvaldnieci strādāja Māra Kārkliņa ar vīru Ģirtu – mākslas akadēmijas absolventi– vitrāžiste un interjerists. Viņu darba laikā pils atradās restaurācijas procesā. Māras Kārkliņas vislielākais nopelns ir vitrāžas izgatavošana pils torņa kupolā.
Deviņdesmito gadu vidū, ar Latvijas Mākslinieku savienības prezidenta Egila Rozenberga iniciatīvu, pilī ik gadus sāka rīkot mākslas simpozijus. Tajos pulcējās mākslinieki no dažādām pasaules valstīm – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas, Somijas, Vācijas, Norvēģijas un Amerikas Savienotajām Valstīm. Pavasara un rudens talkās mākslinieki apkopa parku ar retām koku sugām, kas savulaik vākti no daudzām valstīm, jau atjaunots rožu un rododendru stādījums. Atdzimst unikālais vīna pagrabs ar joprojām „dzīvo” avotu. Pils staļļos ierīkotas mākslinieku radošās darbnīcas un izstāžu zāles.
Starptautiskajos mākslas simpozijos radītie mākslas darbi brīvi „apdzīvo” visu pils parka teritoriju un kā dāvinājumi atrodas arī Gaujienas pils parkā pie „Anniņām”. Latvijas Mākslinieku savienība Egila Rozenberga vadībā paveica lielu darbu, rīkojot Baltijas un Ziemeļvalstu simpoziju Zvārtavā, kuram ir kultūrvēsturiska vērtība.
Pārsteidzošs notikums Zvārtavā un Gaujienā bija 1997. gadā kādā jūlija svētdienā. Gaujienas draudzes mācītājs Jānis Janelsītis salaulāja Zvārtavas barona fon Ferzena mazdēlu Ernestu Augustu fon Ferzenu ar viņa līgavu Margaritu, kuri uz šo svinīgo notikumu bija īpaši ieradušies no Argentīnas. Līgavainis jau ir cienījamos gados un ir vecāks par Margaritu fon Ferzenu. Gaujienu par savas ģimenes dzīves sākumu Ernests Augusts fon Ferzens ar savu līgavu bija izvēlējušies tāpēc, ka Gaujienas baznīcā savulaik laulību slēguši viņa vecvecāki. Jaunlaulātie cauri Gaujienai brauca pušķotā zirga pajūgā, goda vārtos „izpirkās” ar maizes klaipu.
Pils parks
Sākotnēji pie Zvārtavas muižas pils atradies 18. gs. b. veidots regulāra plānojuma dārzs, bet 19. gs. b. ierīkots 9,7 ha liels ainavu parks. Senākais Zvārtavas parks sākts veidot 18. gadsimtā kā regulārs, dekoratīvs trīspakāpju terasveida dārzs. No pils uz ezeru pavērusies centrālā skatu perspektīva, kuru ierobežoja lapu koku rindas. Parka ierīkošanā izmantotas gan vietējās kokaugu sugas – parastās kļavas, egles, ozoli, liepas, pabērzi, Eiropas segliņi, gan arī dažādi svešzemju kokaugi. Šajā parka daļā aug un ražo sēklas vislielākā Latvijas zaļā duglāzija. Netālu no tās redzami dižkoka izmērus sasniegušais parastais ozols un parastā liepa. Pils ziemeļu pusē – parādes pagalmā aug liels šķeltlapu Karēlijas bērzs.
Kad 1881. gadā uzcēla jauno pili, paralēli tika ierīkots arī jaunais parks Zvārtavas ezera krastā, mazliet iesāņus no esošā regulārā dārza. Tas veidots ainaviskā stilā. Šinī parkā veidotas vairākas skatu perspektīvas uz Zvārtavas ezeru. Jaunajā mežaparkā stādītas dažādas svešzemju koku un krūmu grupas: Krievijas lapegles, Sibīrijas baltegles, astoņas baltās apses, pa vienai Sibīrijas ciedru priedei un asai eglei. Pils dienvidu pusē bija pašas baroneses apkopts rozārijs. Celiņi ir aizauguši, bet divi dīķi vēl redzami.
www.zvartavaspils.lv