Atrodas Viļānu dienviddaļā, Maltas upītes krastos, kuras tecējumu pārtrauc Viļānu HES. Par muižu atrodamas ziņas jau no 15. gs. beigām, kad tā piederēja bruņiniekam J. Loem. Līdzīgi kā Vidsmuiža, arī šī bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā. 18. - 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. Muižas dzīvojamo ēku, kas apskatāma tikai no ārpuses, ieskauj parks.
www.celotajs.lv
Viļānu muiža (poļu: Wielony, vācu: Welonen) bija Rēzeknes fogtejas, vēlāk Inflantijas vaivadijas un Vitebskas guberņas muiža pie tagadējiem Viļāniem, kas izveidojās 19. gadsimta vidū Maltas upes pretējā krastā kā Viļānu muižas fabrikas strādnieku ciems.
Mūsdienās muižas centra ēkās atrodas Viļānu Mūzikas un mākslas skola, tiek rīkotas mākslinieciskās jaunrades nometnes.
Vēsture
Pirmo reizi muiža minēta 1495. gadā nomas līgumā ar nosakumu Wielona (vācu: Welonen) jeb Veļona, ko ar savu parakstu un zīmogu apstiprināja Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs, slēdzot līgumu par lēņa tiesībām ar feodāli Jāni de Loi. Zemi līdz ar latgaļu zemniekiem tajā izlēņoja vasaļiem, pieprasot nodevas, klaušas un karavīrus. 1507. gadā muiža pārgāja Overlaku dzimtas rokās. 1603. gadā Poļu—zviedru kara Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds III Vāsa Overlakam kā neuzticamam Viļānu muižu atņēma un nodeva T. Dombrovam, kas to savukārt nodeva Bergu dzimtas pārstāvim L. Ofenbergam. Šīs ģimenes valdījumā Viļāni palika līdz 1731. gadam, kad muižu pārņēma Riku dzimta. 1752. gadā Viļānu muižu ieguva Miķelis Riks (Michał Ryk), kas uzaicināja uz Viļāniem bernardiešu ordeņa mūkus un 1753. gadā iesāka celt baroka Sv. Erceņģeļa Miķeļa baznīcu un klosteri. Viļānu muiža bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā.
1830. gadā Katrīna Rika un Marija Manteifele, Gustava Manteifeļa māte, muižu pārdeva Kārlim Manteifelim. 1839. gadā Viļānu muižu nopirka Vikentijs Janovskis, kas blakus muižas kungu mājai Maltas upes krastā uzcēla trīsstāvu linu fabriku (vairāk nekā 200 strādnieku 1869. gadā). Viļānu muižā atradās arī ādas fabrika, divi kaļķu cepļi, ķieģeļu fabrika, ūdens dzirnavas, alus brūži.
Pēc 1920. gada agrārās reformas Viļānu muižu nacionalizēja un sadalīja jaunsaimniekiem, daļu zemes piešķīra Viļānu miestam. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā padomju okupācijas iestādes apcietināja un izsūtīja pēdējo muižas īpašnieku atvasi Juliānu Janovski, kas gāja bojā 1943. gadā. Pie agrākās muižas fabrikas 1950. gadā uzcēla Viļānu hidroelektrostaciju, ko 1994. gadā atjaunoja H. Janovskis.
lv.wikipedia.org