Vērenes muižas komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kurā ietilpst kungu māja, klēts, vagara māja un parks. Līdz mūsdienām vislabāk saglabājusies Vērenes kungu māja, kas celta 1860. gadā, kā arī 1771. gadā celtā muižas klēts. Muižas parkā atrodami vairak nekā 20 svešzemju sugu stādījumi un apmēram 4 km gara ozolu aleja, kas stādīta 19. gadsimtā. Nedaudz vairāk kā 1 km no muižas atrodas hānenfeldu dzimtas kapi, kuros apbedīti muižu parvaldījušie baroni.
Vēsture
Senākās ziņas par Vērenes (Fehren) muižu atrodamas 14. gadsimtā, kad Vērene nonāca baltvāciešu muižnieku Krīdeneru (von Krudener) dzimtas īpašumā. 1755. gadā to nopirka Hānenfeldu ģimene (von Hahnenfeld), kura pārvaldīja muižas saimniecību vairākās paaudzēs līdz 1920. gadam.
1905. gads
1905. gada revolūcijā izdemolēta un nodedzināta, tomēr drīz Hānenfeldu dzimta to atjauno.
1920. gadi
Līdz ar Latvijas valsts dibināšanu agrārreformas rezultātā Vērenes muižas zemes tiek sadalītas vietējiem zemniekiem. Izveidojas jaunas saimniecības, kas attīstīja gan lauksaimniecību, gan mežsaimniecību. Tā kā Vērenes teritorijā bijušas ievērojamas mežu platības, baļķu pludinātāji pa Ogri un Daugavu kokmateriālus tālāk veduši uz Rīgu.
1940. gadi
Pirms Otrā pasaules kara Vērene bija Rīgas apriņķa Lielā (Madlienas) pagasta sastāvdaļa. Vērenes muiža karā tika stipri izpostīta, un pēckara gados uzsākta muižas atjaunošana.
Padomju perioda sākumā muižas ēkā darbojusies pamatskola un tautas nams, ticis rādīts kino un noritējusi aktīva kultūras dzīve – vietējie iedzīvotāji joprojām atceras masku balles un citus sarīkojumus. Vēlākajos padomju gados notiek ciemu robežu izmaiņas, un Vēreni pievieno kolhozam "Nākotne" Plāterē, līdz ar to tā zaudē savu vietējā centra statusu un kļūst par nomali.
1950. gadi
Muižas ēka piedzīvo vairākkartējas pārbūves un jaunas ieceres tās izmantošanai, paredzot ugunsdzēsēju biroju, pastu, veikalu u.c.
1987
Vērenes muižā notiek atjaunošanas darbi un apkārtnes sakopšana.
2020
Latvijai atjaunojot neatkarību, muižas ēka kļūst par privātīpašumu. Taču tā netika atjaunota un pēdējos 30 gadus ir stāvējusi tukša, līdz 2020. gadā to iegādājas inženieru birojs CMB ar ieceri to atjaunot kā tūrisma un rekreācijas galamērķi.