1970 www.zudusilatvija.lv Vatrānes(Wattram) muiža pirmo reizi rakstos minēta Zviedru – poļu kara laikā (1600.–1629.). Ilgajā karā uzvarēja Zviedrija. Lai Vidzemē gūtu atbalstu un nostiprinātu savu varu, karalis Gustavs Ādolfs II daudzas muižas, tostarp arī Vatrānes muižu, nodeva pārvaldīšanā savas armijas virsniekiem.1621. gadā Vatrānes un Mārciņas muiža tika uzdāvināta pulkvedim Kristofam Heilkenam. Pēc 10 gadiem par Heilkena mantinieku kļuva oberleitnants Albrehts Riters. Vēlāk abas muižas mantoja Jakobs Riters, kurš 1679. gadā Vatrāni un Mārciņu par 1200 dālderiem pārdeva oberleitnantam Engelbrehtam Rihteram. Pēc 1683. gada ziņām, muižas centrs jau pastāvēja, šeit atradās vairākas koka dzīvojamās un saimniecības ēkas. Pasliktinoties finansiālajiem apstākļiem, notika muižas redukcija, un 1685. gadā tā nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. 1710. gadā pēc Ziemeļu kara muižniekiem tika atdotas iepriekšējās privilēģijas, un 1712. gadā Vatrāne pārgāja Riteru ģimenes īpašumā. 1745. gadā Albrehts Johans Riters Vatrānes un Mārciņas muižu par 3050 dālderiem pārdeva Ādolfam Frīdriham fon Pukam, kurš savukārt par tādu pašu summu – Kristofam Riteram, kurš to atstāja mantojumā Katarīnai Kristīnei Volfai. Galu galā viņas dēls bruņniecības sekretārs, barons Oto Zigismunds Volfs abas muižas, kas novērtētas par 56 400 dālderiem, iemainīja pret Taurupes muižu.
Pēc 1759. gada ziņām, muižā iesākta ūdensdzirnavu būve. Muižai piederēja arī divi krogi – «Nabas» un «Desas». 1799. gadā minēts, ka muižā celti zirgu staļļi. No 1834. līdz 1921. gadam Vatrānes muiža bija vācu baronu Tranzē dzimtas īpašums. Muižas centra apbūve sākās pēc 1834. gada un pilnīgi izveidojās 1875. gadā. Pils ēka ir mūra, vienstāva, ar mansarda stāvu klasicisma stilā, centrālā daļa divstāvīga, ar augsto zelmini, pie labā spārna vienstāva virtuves vēlākā piebūve. No parādes un dārza puses veidotas terases ar plašām kāpnēm.
1905./06. gada nemieros Vidzemes guberņā apmēram 40 procentu muižu tika sagrautas un nodedzinātas. 1905. gada iznīcības vētras nesaudzēja arī Vatrāni. 1906. gada maijā muižas īpašnieks Rodrihs fon Tranzē lūdza valsts komisijai izsniegt aizdevumu 40 100 rubļu apmērā (izpostīto ēku atjaunošanai – 30 000, inventāra atjaunošanai – 6350, strādnieku pārtikai līdz nākamajai ražai 3750 rubļus). Prasītājs saņēma vien 10 000 rubļu, taču muižas komplekss tika veiksmīgi atjaunots.
No 1920. gada pilī izvietojās Kastrānes pagasta Vatrānes pamatskola. Tā dibināta jau 1871. gadā, kad «Lieldesu» mājās skolotāja darbu sāka Indriķis Indriksons (īsto skolas ēku pēc barona rīkojuma uzcēla 1876. gadā).
Pēdējais Vatrānes muižas saimnieks bija barons, profesors Pauls Sokolovskis. 1939. gadā, kad īpašnieku pēcteči repatriējās uz Vāciju, muižā tika ierīkota Veselības aizsardzības ministrijas palīgsaimniecība. 1944. gadā neilgu laiku darbojās evakuētā Rāznas sanatorija. 1945. gadā tika atvērta septiņgadīgā skola, kas pastāvēja līdz 1962. gadam. Vēlāk šeit atradās pamatskola, pēc tam dažas palīgskolas klases. 1980. gadā skolu slēdza, un muižā tika ierīkoti dzīvokļi. Traģiskākais brīdis pienāca latviešu tautas Atmodas laikā – 1988. gadā Vatrānes pils tika ļaunprātīgi nodedzināta. Bija centieni to atjaunot, taču...
Ap Vatrānes muižu savulaik bijis gleznains parks, kas pazīstams kopš 1759. gada. Tāpat parādes pagalma piebraucamais ceļš ar apaļo rundēli, aiz pils ēkas – divas alejas. No pils terases skatu punkta pavērās izteiksmīgas liepu grupas dīķa malā, egles parka dienvidu malā un dīķa ūdens spogulis. Parkā auga vairāki eksotiskie koki – Eiropas lapegles, pelēkie riekstkoki un citi. Turpat netālu bija skaists parks ar dīķi un ēnainām alejām. Cita starpā rakstos uzsvērts, ka līdztekus augļu un sakņu dārzam bijušas četras lecektis, katra ar četriem logiem.
Kamēr Vatrānē darbojās skola, apkārtne bija gaumīgi sakopta. Pedagoga un zinātnieka P. Alsupa un skolas direktora V. Kokina vadībā tika izveidots dekoratīvais dārzs, kas iekārtojuma un augu sugu ziņā bija tuvs vecajam muižas dārzam, dabas un cilvēku nopostītajam.
Diemžēl mūsu dienās no muižas ēku kompleksa un izkoptā parka daiļuma maz kas saglabājies, tomēr joprojām dzīvi divi valrieksta koki (lielākā apkārtmērs – 3,1 metrs, augstums – 17 metri). Var ieraudzīt arī alejas aprises. Muižas aleja iekļauta aizsargājamo aleju sarakstā un ir dabas piemineklis. Vislabāk tā vērojama ceļa posmā paralēli P4 Ērgļu ceļam.
www.geocaching.com