Ungurmuiža ir harmonisks 18. gadsimta koka ēku ansamblis, milzu ozolu ieskauts, tas ieņem nozīmīgu vietu Latvijas kultūras pieminekļu mantojumu vidū. To 1732. gadā cēlis barons fon Kampenhauzens kā savas dzimtas māju, un šobrīd Latvijā nav saglabājušās līdzīgas baroka koka celtnes, kuru iekštelpas ir tik bagātīgi izgreznotas ar sienu gleznojumiem.
Veikti restaurācijas darbi, lai Ungurmuiža atdzimtu par muzeju, sabiedrisku centru un viesu māju. Mūsdienu ērtībām piemērota, tā būs kā radīta Jūsu atpūtai, svinībām un semināriem. Varēsiet baudīt muižas īpašo gaisotni, pastaigājoties pa parku zem milzu ozoliem vai dzerot tēju krāšņajā tējas paviljonā.
Piedāvājums:
- Ekskursijas ar gidu latviešu valodā un svešvalodās, iepriekš piesakot (angļu, krievu,vācu),
- izstādes un koncerti,
- telpas semināriem, svinībām, plenēriem,
- restorāns “vecajā skolā”,
- laulību ceremonijas, svinības vai pieturvieta kāzu dienā,
- 8 divvietīgas istabas nakšņošanai,
- pastaigas dižozolu parkā,
- velo nomu apkārtnes iepazīšanai,
- slidas ziemas prieku baudīšanai,
- SUP dēļu nomu ūdens priekiem (iepriekš piesakot) sadarbībā ar SUPo Cēsis
www.tourism.straupe.lv
ungurmuiza.lv
Ungurmuižas kungu māja (vācu: Herrenhaus Orellen/Gut Orellen) atrodas Gaujas nacionālā parka teritorijā Pārgaujas novada Raiskuma pagasta Unguros. Muiža no 1728. līdz 1939. gadam piederēja Kampenhauzenu dzimtai. Pašlaik Ungurmuižas kungu māja pieder Pārgaujas novada pašvaldībai un to apsaimnieko SIA "Ungurmuiža".
Vēsture
Muiža sākotnēji atradās Rīgas arhibīskapijas Rozulas pilsnovadā un tās nosaukums bija Urele. Pirmo reizi tā minēta Rīgas arhibīskapa Johana fon Vallenrodes 1399. gada lēņa dokumentā, 1451. gadā muiža nokļuva Kerstena fon Rozena, bet 1463. gadā Bartolda Rostjerves īpašumā. Līdz 17. gadsimta vidum muiža bija Ungernu dzimtas (tautā saukta par Unguriem) īpašumā, kuras vārds saglabājies muižas nosaukumā.
1728. gadā muižu un tās teritoriju nopirka landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens, kas uzsāka plašus pārbūves darbus. Veco muižas kungu ēku pārbūvēja par mūsdienās redzamo, atstājot no vecās ēkas tikai pamatus. 1750.–1762. gadā Limbažu krāsotāju meistars Georgs Dītrihs Hinšs veica iekštelpu sienu apgleznošanu. Muižas būvdarbos bija nodarbināti vairāki amatnieki. Kampenhauzena dienasgrāmatā minēti vairāk nekā desmit somu dīķu racēji un darvas tecinātājs. Tā kā pats J. B. fon Kampenhauzens šai laikā pārsvarā uzturējas Maskavā, reālais darbu uzraugs bija muižas pārvaldnieks Dolle. Tikai 1732. gadā fon Kampenhauzens beidzot ievācās jaunajā muižā. Lielāki vai mazāki remonti un pārkārtojumi muižas ēkās notikuši gandrīz nepārtraukti un jau 1747. gadā sāka pārbūvēt arī pirms piecpadsmit gadiem celto kungu māju. Muižas kungu ēkas frontonā esošo pulksteni 1751. gadā pasūtīja Valmieras pulksteņmeistaram Filipam Meckem.
Nozīmīgas pārmaiņas muižas kungu ēka piedzīvoja Ernsta Osvalda fon Kampenhauzena laikā, kurš Ungurmuižu mantoja 1841. gadā. Par tām liecina namdara meistara Dāvida Blanka vēstules E. O. fon Kampenhauzenam, kurā minēta viņa kādreizējā darbība Ungurmuižā un kurai pievienoti pirmā stāva plāna esošās situācijas un ieteicamo pārbūvju zīmējumi. 19. gadsimtā ēku apšuva ar vertikāli liktiem dēļiem, cenšoties uzlabot tās siltumnoturību. Gadsimta beigās pagalma fasādē un gala fasādēs vertikālo apšuvumu daļēji nomainīja horizontālu dēļu klājs. Ap 1910. gadu notika mājas iekštelpu remonts un ap 1912. gadu meistari no Limbažiem kungu māju nokrāsoja dzeltenu ar baltām detaļām un zaļām teknēm. 1913. gadā kārtējo reizi remontēja jumtu.
Pirmā pasaules kara laikā revolucionāri noskaņotie Krievijas armijas karavīri 1917. gadā izdemolēja kungu māju, kuru līdzekļu trūkuma dēļ Kampenhauzeni vairs neatjaunoja un neapdzīvoja. Ungurmuižas kapličai tikusi uzlauzta grīda un izrakņāti apbedījumi, bojāts arī Baltazara fon Kampenhauzena kapa piemineklis. Kampenhauzenu dzimtas īpašumā muiža bija līdz 1920. gada agrārajai reformai, pēc tam Kampenhauzeniem piederēja vienīgi muižas kungu mājas komplekss. Pēc vācbaltiešu aizbraukšanas ēkas 1939. gadā pārņēma Latvijas valsts.
Pēc Otrā pasaules kara kapliča tika postīta vairākkārt, tika nogāzta, sabojāta un aprakta B. Kampenhauzena skulptūra. No 1953. līdz 1989. gadam pilī darbojas Kūduma pamatskola, 1959.–1961. gadā uz sabrukšanas robežas esošajā kungu mājas ēkā tika veikti liela apjoma remontdarbi. Neskatoties uz to, ka remontdarbu laikā izmainīja kungu mājas iekšējo plānojumu un aizkrāsoja daļu unikālo sienu gleznojumu, skolas ierīkošana tajā uzskatāma par pagriezienu ceļā uz Ungurmuižas kompleksa saglabāšanu. Sakarā ar Gaujas nacionālā parka dibināšanu 1974. gada 1. februārī Ungurmuižas ēku komplekss nonāca Vidzemes zonas pieminekļu inspektores Daces Puķītes rūpju lokā. Viņas vadībā notika kungu mājas sienu gleznojumu restaurācija un kapličas glābšanas darbi, bet 1977. gadā atjaunoja Tējas namiņu. 1974. gada vasarā tika izrakta B. Kampenhauzena skulptūra un nogādāta Cēsu vēstures un mākslas muzejā. Tiek plānota skulptūras atjaunošana un uzstādīšana kapličā.
Muižas ēku komplekss
Tagadējā Ungurmuižas kungu māja ir 1732. gadā baroka stilā no koka celta ēka. 1753. gadā parka otrā pusē uzbūvēja tējas namiņu. Blakus esošo kādreizējo skolu zemniekiem uzcēla Līdz mūsdienām ir saglabājusies greznā un harmoniskā baroka stila kungu mājas ēka, parks ar lielu skaitu dižkoku, kā arī vairākas baroka stila palīgēkas un citas muižas kompleksa ēkas, kas kopā veido izcilu kultūrainavas paraugu. Netālu atrodas 1758.–1760. gadā būvētā Kampenhauzenu dzimtas kapliča, kuras celšanai jāpateicas Baltazara fon Kampenhauzena otrajai sievai Helēnai Juliānei fon Kampenhauzenai (dzimusi fon Štrālborna). To atjaunoja 20. gadsimta 70. gados.
Liepu parks
Muižas kompleksa būtiska sastāvdaļa ir parks. Par Ungurmuižas parka projekta autoru uzskata vācu dārznieku Heiseru, kurš 1733. gada 9. jūlijā ieradās Ungurmuižā, kur pavadīja vienu dienu, sniedzot konsultāciju par parka izvietošanu. Tā sauktais liepu dārzs bija 60x100m liels regulāra plānojuma dārzs. Parkā ir pamanāma baroka laikam neraksturīga atkāpe no stingras simetrijas – dārza centrālais celiņš nav perpendikulārs kungu mājas garenfasādei, bet veido ar to 75 grādu leņķi. Liepu dārzs sākotnēji pa perimetru apjoza plats celiņš. Dienvidrietumu un austrumu pusē tas bija cirptas liepu alejas – gaiteņa ieskauts, bet pret dzirnavu dīķi vērsto dārza malu norobežoja augsts laukakmeņu mūra žogs, kurš pastāv vēl šobrīd.
lv.wikipedia.org