Smiltenes pils (latīņu: castrum Smilteselle, vācu: Schloss Smilten) bija Rīgas arhibīskapijas saimniecības pilsmuiža 14.–17. gadsimtā, tās drupas atrodas Kalnamuižā pie Smiltenes.
Līdz mūsdienām ir saglabājušās visas četras aizsargmūru sienas. Sienas ir 60–61 m garas, 1,3–1,5 m biezas un dienvidaustrumu malā līdz 5 m augstas. Vairāku metru augstumā saglabājies arī dienvidu stūris un 14 m no pils ap 4 m plati vārti.
Vēsture
Pirmoreiz rakstos pieminēta 1359. gadā, kad arhibīskaps Fromholds žēlojās Romas pāvestam, ka Livonijas ordenis ieņēmis septiņas arhibīskapa pilis un to novadus (Turaidu, Koknesi, Limbažus, Smilteni, Vainīžus, Lielvārdi un Krustpili). Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un uzbruka Piebalgas, Smiltenes, Cesvaines un Kokneses pilīm. 1484. gadā Smiltenes pili kopā ar Turaidas, Limbažu un Raunas pilīm nodeva ordenim draudzīgajam arhibīskapam Mihaelam Hildebrandam. 1530. gadā Smiltenes pils minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām (latīņu: mensa archiepiscopalis, vācu: thaffelghude).
Kad 1556. gadā mestrs Heinrihs fon Gālens apcietināja arhibīskapu un ieslodzīja Smiltenes pilī. Livonijas kara laikā 1569., 1560. un 1577. gadā pili ieņēma Krievijas caristes karaspēks. Pārdaugavas Livonijas hercogistes laikā pils piederēja Aleksandram Švābem. Poļu–zviedru kara laikā 1601. gadā pili ieņēma zviedri, 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs pili atdeva valsts padomniekam Svantem Baneram.
Lielā Ziemeļu kara laikā Smiltenes pili izpostīja un vairs neatjaunoja. 19. gadsimtā pils aizsargmūru apņemtajā pagalmā uzcēla Smiltenes muižas dzīvojamās un saimniecības ēkas, kuras ir apdzīvotas arī mūsdienās.
lv.wikipedia.org