Puikules muiža celta neogotiskā stilā ar interesantu ķieģeļu izmantojumu un monumentālu torni. No 18. gadsimta līdz 1917. gadam tā ir fon Klotu dzimtas īpašumā. Patreizējā pils – ķieģeļu Tjūdoru neogotikas stila ēka ir celta vecās kungu mājas vietā. Pilī saglabājusies plastiskā interjeru apdare, podiņu krāsnis, jūgendstila kamīns, kolonnu zāle un durvis. Kopš 1938. gada muižā atrodas skola, bet kalpu mājā – Puikules tautas nams.
www.zudusilatvija.lv
Puikules muižas arhitektūra un raksturojums
Pašreizējais muižas ansamblis veidojies 19. gs. sākumā, un sākotnēji tajā bijusi koka kungu māja. Pašreizējā muižas ēka – sarkano ķieģeļu Tjūdoru neogotikas stila ēka, celta vecās kungu mājas vietā fon Klotam 19. gs. 70. gados. Muižā saglabājusies plastiskā interjeru apdare, verandā – ažūrs, stiklojums logu augšdaļā, podiņu krāsnis, jūgendstila kamīns, kolonnu zāle, velvēti griesti pagrabā. Saimniecības ēkas būvētas izklaidus, attālāk no muižas, un no tām saglabājušās ir klētis, kalpu māja un zirgu stallis. Puikules muižai fasāžu ritmā un kompozīcijā dominē pusloka stila principi, bet kopējā siluetā un apjomā ir neogotikas shēma. Pašreizējā Puikules muiža ir celta Tjūdoru neogotikas stilā no sarkaniem ķieģeļiem, kuri izgatavoti netālu no Puikules, Pociemā "Kaņepēs". Tās celtniecībai izmantoti ap 9 miljonu ķieģeļu. Ēkā bijuši 99 kambari jeb istabas. Pati muižas ēka der par arhitektūras vēstures uzskates līdzekli, jo katra tās daļa, katrs stūris, katra fasāde ir veidota vairākos stilos – gotikas, baroka, klasicisma, neogotikas un jūgendstilā. Toties arhitekts ir bijis cilvēks ar izcilu gaumi un mēra izjūtu, jo šis eklektisms – stilu sajaukums, padara šo muižas pils ēku par skaistu, monumentālu celtni, nevis par banālu pakaļdarinājumu.
Puikules muižas plānojums
Pats ēkas plāns nav simetrisks ne pret vienu asi, kaut kādu plānojuma regularitāti varētu veidot tikai attiecībā pret ziemeļu – dienvidu asi, pa kuru iet koridori. Visas kungu telpas – zāle, ēdamzāle, kungu istabas, bibliotēka, dāmu istabas, kabinets un pat ziemas dārzs ir savienoti amfilādē, tas ir no vienas telpas ir iespējams tikt nākamajā, neejot pa koridori. Stingri nodalītas ir bijušas reprezentatīvas telpas no saimnieciskajām telpām. Cokolstāvā bija pagrabi, virtuve, un dažu kalpotāju istabiņas, pils parādes stāvā atradusies kolonnu zāle, deju zāle, Ziemas dārzs, biljarda zālīte, muižkunga kabinets, ēdamzāle un lifts, pa kuru no virtuves padots ēdiens, zaļā bibliotēka, kungu guļamistaba, ģērbistaba, vannas istaba. Pils trešajā stāvā atradušās bērnu istabas, aukļu un kalpotāju istabiņas un istabas viesiem.
Puikules muižas parks
Parks ir tikpat vecs cik muiža. Muižas parks ir stādīts un veidots kā augļu ainavu parks. To parāda gājēju celiņš – aplis, kas izveidots parka vidū. Gājēju celiņš tur esot atradies jau no pašiem agrākajiem laikiem. Parku sāka veidot fon Klots 18. gs. Tā ierīkošanu turpināja līdz 20. gs. sākumam. Tā platība ir 4,9 ha. Vienīgi laukums muižas priekšā tika izveidots vēlāk. Apkārt parkam ved alejas, kuru kādreizējais segums bijis bruģis. Mūsdienās šis bruģis vairs nav redzams. Parkā stādījumu pamatā ir ap 23 vietējo koku sugas, daudz liepu un ozolu, arī egles, kļavas, oši, vīksnas un gobas. Sastopami arī atsevišķi eksotiski augi. Parks vienmēr ir sakopts un tīrs.
Stiklotā veranda
Stiklotās verandas logiem ir izteikts jūgendstila dalījums. Tas ir piecās kolonnās, kur augšējās rūtīs vijīgais dalījums atkārto jūgendstila pamatideju – viļņojošas matu cirtas. Ilgu laiku veranda nebija stiklota, bet gan vaļēja, par to liecina logu rāmju stiprinājums.
Kolonnu zāle
Tā saucamā "kolonnu zāle" patiesībā ir halle, kur nonāca jebkurš muižas apmeklētājs, ja vien viņš nāca pa parādes durvīm. Masīvās kolonnas ir nepieciešamas tīri tehnisku iemeslu dēļ, jo virs lielajām telpām ir izvietotas mazākas, ar savādāku plānojumu kā pirmajā stāvā un arī ar krāsnīm, kurām ir vajadzīgs atbalsts. Tieši šādu balstu trūkums lielajā zālē bija par iemeslu tam, ka nācās tajā izveidot jaunu 2. stāva balstīšanas sistēmu, kas iznīcinājusi zāles iepriekšējā plānojuma un arī griestu augstuma izmērus.
Lielā zāle
Muižas lielā zāle un tai blakus esošās telpas bija ar sienas gleznojumiem rotātas, bet grīdas parketu, kurš bija traģiskā stāvoklī saglabājies zem zālē ierīkotās skatuves, vēl varēja redzēt pirms pāris gadiem, tagad par to var pārliecināties tikai agrāk uzņemtajās fotogrāfijās. Zāles remonta laikā, veidojot elektroinstalāciju, varēja vēl atrast arī, zem neskaitāmajām krāsu kārtām saglabājušos, vecos sienu gleznojumus, bet restaurēt tos nav iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Tikai apziņa, ka viņi tur ir, liek cerēt uz labākiem laikiem, kad būs iespēja tos restaurēt.
No muižas pils kompleksa ēkām saglabājušās ir kalpu māja, divas klētis, zirgu stallis un muižas pils parks. Kalpu māja tagad ir pārveidota par Puikules tautas namu un tajā notiek dažādi pasākumi un balles. Divu klēšu un zirga staļļa vietā tagad atrodas Puikules vietējo iedzīvotāju noliktavas. Bet muižas pils parks atrodas tur vēl šobrīd.
lv.wikipedia.org
Puikule ir sena lībiešu apmetnes vieta, tā dokumentos minēta jau 13. Gs. Puikules muiža piederējusi vairākām dzimtām, līdz 18. gs. To savā īpašumā ieguva fon Klotu dzimta un valdījusi 6 paaudzēs. Pārsvarā dzimtas vīrieši bijuši karavīri, juristi, lauksaimnieki.
Pats pirmais īpašnieks, Johans Vildenbergs, 1427. gadā īpašumu atdāvināja. 1749. gadā tas nonāca Kārļa fon Patkula pārvaldībā, līdz pirmais Klots, leitnants Ernsts Johans (1721–1771), Puikuli nopirka 1758. gadā par 18000 Alberta sudraba dālderiem (vidējā dāldera masa bija 24 grami, tātad tika samaksāti 432 kilogrami sudraba, aptuveni 180 200 eiro). Dienējis par leitnantu, ieguvis grāfa titulu.
Otrais – viņa dēls Johans Reinholds (1758–1832) 1780. gadā kļūst par muižas īpašnieku un piepirka klāt Ekes muižu. 17 gadus viņš bija Sanktpēterburgas Preobreženskas pulka seržants, vēlāk uzdienēja līdz ģenerāļa titulam. No 1804. – 1823. gadam bija draudzes tiesnesis, vēlāk apriņķa tiesnesis. Par ilggadīgu tiesneša darbu tika apbalvots ar 4. Pakāpes Sv. Vladimira ordeni.
Trešais – Johana dēls Magnuss Ernsts Reinholds ( 1782. – 1857.) muižu pārņem 1820. gada jūnijā. Viņš turpina tēva tradīcijas un no 1804. gada Dorpatā studēja tiesību zinātnes. 1820. gadā atgriežas Puikulē. 1830. gadā pārdod Ekes muižu, tai pašā gadā viņš izsolē atpērk sava tēva muižu par 30000 rubļu. 1841. gadā Magnuss pārceļas uz Limbažiem. No 1815. – 1817. gadam bija miertiesnesis Rīgā un Pērnavā, no 1820. – 1832. gadam – draudzes tiesnesis, no 1833. – 1847. gadam apriņķa tiesnesis Rīgā. 1848. gadā nodibina Puikules Majorātu, bija apgabala galva.
Magnusa dēls Leonards Andreass uzdienēja Krievijas cara armijā līdz Ģenerālmajora pakāpei. Būdams cara flīģeļadjutants, piedalījās krievu – turku karā ( 1877. – 1878.), par nopelniem kaujas laukā saņēmis Zelta zobenu rotātu ar briljantiem. No šejienes radās nostāsti par ģimenes lielo bagātību, kas tika vēlāk meklēta barona dzimtas kapos.
Ceturtais īpašnieks, Reinholds Johans (1812–1869) laikā no 1860. līdz 1861. gadam uzcēla tagadējo muižas ķieģeļu dzīvojamo ēku. Kopā ar abiem brāļiem 1865. gadā viņš nodibināja ģimenes fondu, kurā katrs no viņiem iemaksāja 100 sudraba rubļus un norunāja, ka tādu pašu summu maksās katru gadu līdz mūža beigām.
Piektais – Reinholds (1849.–1903.) muižu pārņēma īpašumā 1876. gada 23. aprīlī. Studēja lauksaimniecību Hoenheimā ( Vinterburgā /Vācijā). Viņš uzcēla vairākas masīvas laukakmeņu ēkas, izkopa šķirnes ganāmpulku, nomainot sarkanās Angleras govis pret 150 importētajām melnraibajām Austrumfrīzas govīm, ierīkoja pienotavu, ko vēlāk pārveidoja par siernīcu, uzlaboja darba zirgu šķirni un pavairoja to līdz 46 zirgiem.
Reinholda laikā tika meliorēti pilnīgi visi muižas lauki, ierīkotas dzirnavas, gateris, nopirkta ierīce šindeļdēlīšu (lubiņu) plēšanai. 1880. gadā par muižnieka Reinholda fon Klota līdzekļiem pagasta zemnieki sāka celt jaunu pamatskolas ēku “Ķikutos”. 1882. gada 5. oktobrī tā tiek iesvētīta un iegūst nosaukumu “Gaismas”.
Vilhelms Reinholds Gotlībs (1887–1960), kurš 1910. gada 23. aprīlī kļuva par sesto Puikules muižas īpašnieku, apguva lauksaimniecību un mežsaimniecību Austrumprūsijas muižās. 1918. gadā, pēc tam, kad ienāca boļševiku karaspēka vienība, viņš bija spiests bēgt no muižas. Turpmākos 20 gadus muiža bija tukša un neapsaimniekota, un atradās likteņa varā. Šajā laikā tā tika izzagta un izdemolēta. Vilhelms Reinholds Gotlībs iestājās Baltvācu aizsargu organizācijā un 1919. gadā piedalījās Rīgas kaujās. Tā paša gada novembrī viņš devās uz Vāciju.
Saskaņā ar 1920. gada Latvijas Agrāro reformu lielā daļa Vilhelmam fon Klotam piederošo nekustamo īpašumu, izņemot dzīvojamo ēku, tika bez kompensācijas ekspropriēta. Sev viņš apturēja dzīvojamo ēku ar 26,6 ha zemes. Sākot ar 1925. gadu muižas zemes tika sadalītas 106 atsevišķos nekustamajos īpašumos.
Pēc 1. pasaules kara Puikules muižas dzīvojamā ēka piederēja linu fabrikai. Kopš 1938. gada tajā atradās pamatskolas, sākumā astoņgadīgā, vēlāk deviņgadīgā. 2. pasaules kara laikā ēkā bija ierīkots hospitālis.
2014. gada maijā Puikules pamatskolu slēdza, un, lai ēka joprojām būtu pieejama vietējiem iedzīvotājiem un sabiedrībai, izveidoja kopienas centru ‘’Puikules muiža’’. Iestādes darbības mērķis ir dažādu vecuma posmu iedzīvotājiem nodrošināt vidi brīvā laika pavadīšanai, talantu izkopšanai, prasmju un spēju attīstīšanai, Puikules muižas un apkārtnes kultūrvēsturiskā mantojuma izzināšanai, saglabāšanai, popularizēšanai.
Muižai piekļaujošais parks, kurš ir 4,7 ha plašs, kurā ir ierīkoti gan sporta laukumi, rotaļlaukumi, pastaigu takas, iekopti apstādījumi, arī ir pieejams gan vietējiem iedzīvotājiem, gan muižas viesiem visa gada garumā.
puikules-muiza.blogspot.com