Pelču muiža
Atgriezties Iegūt norādes

Pelču muiža

Pelču muiža[191-?] www.zudusilatvija.lv

Pelču muiža ar tajā ietilpstošo Pelču pili atrodas Kuldīgas novada Pelču pagasta Pelčos un mūsdienās tur darbojas Pelču pamatskola.

Pelču muiža
Pelču muižas (vācu: Pelzen) apbūve galvenokārt veidojusies 19. gadsimta beigās, kad uzcelta kučiera māja, kalpu māja, ledus pagrabs. Pati Pelču pils celta no 1903. līdz 1904. gadam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta. Šodien saglabājies ledus pagrabs ar klētiņu virbūvē (strauji iet bojā), zirgu puišu dzīvojamā māja (1873), kas tagad Pelču pagasta padome), zirgu stallis (netiek izmantots, iet bojā), vagara māja (19. gs. beigās celta), kas tagad sociālā māja vienai ģimenei, magazīna (20. gadsimta 30. gados celta), kas tagad ir privāta dzīvojamā māja, divas kalpu mājas, no kurām viena ir valsts, bet otra – privātīpašums, dzirnavas.

No 19.gs. beigām līdz 1920. gadam Pelču muižas īpašnieki bija firstu fon Līvenu dzimtas pārstāvji. Pēc tam muižas ēkas piederējušas daudziem dažādiem īpašniekiem.

Pelču pils
Pils celta laikā no 1903. līdz 1904. gadam jūgendstilā pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa (dzimis 1878. gadā Vācijā, miris 1919. gadā Rīgā) projekta un tiek uzskatīta par vienu no agrīnākajām Latvijas muižām, kurā jūtama jūgendstila ietekme. Visas ēkas detaļas, sākot ar ārdurvīm, logiem, jumta metālkalumiem, slēģu aizvēršanas mehānismiem un beidzot ar iekštelpu paneļiem, kāpņu margām, projektējis Vilhelms Neimanis. Pils izcili estētisko līmeni nodrošina visu tās apdares elementu un tehniskā aprīkojuma novitāte un augstā kvalitāte. Pils pagrabiem bija moderna meliorācijas sistēma, ūdensvadu un kanalizācijas sistēma. Un līdztekus krāsnīm pili apsildīja pirmā centrālapkures sistēma Kuldīgas novadā. Tāpat minama firsta vingrotava un vannas istaba ar iegremdētu baseinu. Pils interjeru apdarē, kāpņu telpas elementos tomēr jūtama vēl neorenesanses ietekme. Pirmais stāvs izmantots muižas īpašnieku vajadzībām. Pils rietumu stūrī iekārtota plaša bibliotēka. Balkons ar greznajām vītņu kāpnēm uz to un skaisti veidotie grāmatu skapji, kuri bijuši apsildāmi ar silto gaisu no centrālapkures, ir saglabājušies. Pils otrais stāvs izmantots viesu vajadzībām – viesistabas, telpas fotografēšanai, izeja uz plašo balkonu. Pagrabstāvā atradusies virtuve ar lielu plīti un cepeškrāsnīm, maizes ceptuve, vīna un sakņu pagrabi, noliktavas.

1922. gadā Pelču pils ēka pielāgota skolas vajadzībām.

Pelču muižas parks
Pelču muižas parks ir 9,2 ha liels. 1902. gadā tā rekonstrukcijas projektu (uz veco apstādījumu bāzes) izstrādāja Rīgas parku direktors Georgs Kūfalts (1853–1938). Parka lielākā daļa veidota kā brīva plānojuma ainavu parks, bet apstādījumi pie Pelču pils un dienvidu pusē veidoti regulārā plānojumā.

1904. gadā pie pils izveidoja divas lielas pusapaļas un simetriskas puķu un krūmu stādījumu kompozīcijas. Regulārā plānojuma stādījumus noslēdza baroka dārziem raksturīgais t.s. izšūtais parters. Ornamentus tajā veidoja augu stādījumi un dažādu krāsu oļi un grants. Parkā izkoptas trīs līdzīgas ainavas uz ziemeļiem, austrumiem un rietumiem no pils. Plašas lauces mijās ar lieliem koku masīviem. Pastaigām un izjādēm parkā ierīkoti dabīgas grunts klājuma lokveida celiņi. Tajos izmantots 19. gs. Anglijā ražotais trīs riteņu dāmu velosipēds (Kuldīgas novada muzejā saglabāts). Parka dienvidu daļā koncentrēti skuju koki – priedes, baltegles, lapegles, uz rietumiem no pils – dižskābaržu grupas. Tikai pie pašas pils saskatāmi regulāri stādījumi. Saulainajā pusē pretī pils dienvidu fasādei lielā apaļā dobē augušas krāšņas svešzemju rožu šķirnes. Parkā sastopamas gan vietējās, gan eksotiskās koku un krūmu šķirnes. Pēc 1980. gadā veiktās uzskaits konstatēti 48 sugu koki un krūmi, t.sk. retumi: vēlīnā ieva, vārpainā kļava, dažādas egles, daudz sarkano ozolu un dižskābāržu. Šodien koki kļūst veci un iet bojā, bet parkam nepieciešama rekonstrukcija.
lv.wikipedia.org

Pelču muiža

Pelču (Pelzen) muižas apbūve veidojusies jau 19. gs. beigās, kad uzcelta kučieru māja, kalpu māja, ledus pagrabs. Pils celta 1903.–1904.gadā firstam Mihaelam fon Līvenam pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta, un tiek uzskatīta par vienu no agrīnajām Latvijas pilīm, kuras arhitektūrā savijas jūgendstila, franču renesanses, baroka un neorenesanses elementi. Pils celtniecībai projektu apstiprinājusi K. Ziģeļa akcionāru sabiedrība Pēterburgā 1900. gada maijā. Būvniecībai kokmateriāli cirsti Snēpeles mežos, ķieģeļi gatavoti Kaltiķu ķieģeļu ceplī, ārējās apdares flīzes un cements vests no Kēningsbergas līdz Ventspils ostai ar kuģi. Katrs ķieģelis bijis ietīts labas kvalitātes papīrā. Laukakmeņi atvesti no apkārtnes laukiem. Veidojumi virs  un zem logiem, bareljefi (bruņinieku galvas), kāpņu kokgriezumi – viss darināts uz vietas. Visi būvdarbi veikti bez speciālās tehnikas palīdzības.Ūdeni no parka esošā pakavveida dīķa sūknēja ar trieces palīdzību, ar citu sūkni pili apgādāja ar avota ūdeni. Tā laika ūdensvads un kanalizācijas sistēma darbojusies līdz 20 gs. 60–tajiem gadiem.

Balkonu trīsstūra frontonu virs galvenās ieejas rotājis vapenis ar Līvenu dzimtas ģērboni, kas nokalts 20. gs. sešdesmitajos gados. Pirmais stāvs kalpojis muižas īpašnieku vajadzībām. Šeit bijusi centrālapkure (viena no pirmajām Baltijas laukos). Pils rietumu stūrī iekārtota plaša bibliotēkas telpa ar skaisti veidotiem grāmatu skapjiem, kuros pūsts siltais gaiss no centrālapkures. Saglabājies arī balkons un vītņu kāpnes (vedušas uz otro stāvu). Bibliotēkā ir bijusi savākta retu sējumu kolekcija par muižnieku cilšu izcelšanos un zinātniskie raksti. Firsts M. Līvens mīlējis uzturēties šajā telpā un nodoties savu ciltsrakstu pētīšanai. Pils ziemeļaustrumu stūrī bijusi vannas istaba ar baseinu. Sienu un grīdas flīzes ir saglabājušās. Blakus telpā bijusi vingrotava ar tolaik modernākajiem trenažieriem. Pils iekšpusē, pretī ieejas durvīm, atradusies metālā atlieta bruņinieka figūra (redzama Kuldīgas novada muzeja ekspozīcijā).Pils otrais stāvs ticis atvēlēts viesu  vajadzībām. Otrajā stāvā siltums nāca no skaisti balti glazētām podiņu krāsnīm (trīs ir saglabājušās). Augšstāvā bijušas viesistabas, telpas fotografēšanai, izeja uz plašo balkonu.

Parks – Pelču muižas parka (9,2 ha) rekonstrukcijas projektu (uz veco apstādījumu bāzes) 1902. gadā izstrādājis Rīgas parku direktors Georgs Kūfalts (1853–1938). Parka lielākā daļa veidota kā brīva plānojuma ainavu parks, bet apstādījumi pie kungu mājas (tautā sauktas par pili) un D pusē veidoti regulārā plānojumā. 1904. gadā pie kungu mājas izveidoja divas lielas pusapaļas un simetriskas puķu un krūmu stādījumu kompozīcijas. Regulārā plānojuma stādījumus noslēdza baroka dārziem raksturīgais t.s. izšūtais parters. Ornamentus tajā veidoja augu stādījumi un dažādu krāsu oļi un grants. Parkā izkoptas trīs līdzīgas ainavas Z, A un R no pils. Plašas lauces mijās ar lieliem koku masīviem. Pastaigām un izjādēm parkā ierīkoti dabīgas grunts klājuma lokveida celiņi. Tajos izmantots 19. gs. Anglijā ražotais trīs riteņu dāmu velosipēds. (Kuldīgas novada muzejā saglabāts.) Parka D daļā koncentrēti skuju koki – priedes, baltegles, lapegles –, R no kungu mājas – dižskābaržu grupas. Tikai pie pašas pils saskatāmi regulāri stādījumi. Saulainajā pusē pretī pils D fasādei lielā apaļā dobē augušas krāšņas svešzemju rožu šķirnes. Vietējās koku sugas: kļava, āra bērzs, lazda, osis, ieva, egle, priede, ozols, apse, pīlādzis, liepa un vīksna. Eksoti: Sibīrijas baltegle, Eiropas lapegle, Benksa priede un Veimuta priede, zilganā duglāzija, zirgkastaņa, dižskābardis, Pensilvānijas osis, pelēkais riekstkoks, vēlīnā ieva, baltā apse, balzama apse, smaržīgā apse, baltā robīnija (akācija), Holandes liepa, Anglijas goba. Parka stādītajā daļā atrodams arī Ķīnas ceriņš, forsītijas, ceriņi , sniegoga, pieclapainais un Amerikas mežvīns. Pelču pamatskolas audzēkņi parkā saskaitījuši 12 dižkokus, un septiņiem tikai vēl nedaudz centimetru pietrūkst līdz šim statusam. Pēc 1980. g. veiktās uzskaits konstatēti 48 sugu koki un krūmi, t.sk. retumi: vēlīnā ieva, vārpainā kļava, dažādas egles, daudz sarkano ozolu un dižskābāržu. Koki kļūst veci, iet bojā - parkam nepieciešama rekonstrukcija. Pelču pils parka ziemeļaustrumu daļā var apskatīt pakavveida dīķi, kā arī veldzēties ar avota ūdeni.

Muižas komplekss – apbūve galvenokārt veidojusies 19. gs. b., kad uzcelta kučiera māja, kalpu māja, ledus pagrabs. Pelču pils celta 1903.–1904. g. pēc arhitekta V. Neimaņa projekta. (K. Veinberga, J. Zviedrāns). No muižas laikiem ir saglabājies ledus pagrabs "Pagrabiņš" ar klētiņu virsbūvē, kurš ir atjaunots un pašlaik kalpo kā brīvā laika pavadīšanas vieta iedzīvotājiem, zirgu puišu dzīvojamā māja (1873., tagad pagasta pārvalde), viesu zirgu stallis (tiek izmantots saimnieciskām vajadzībām, ir bojāts), vagara māja (19. gs. b., "Zaļumi", tagad dzīvojamā māja trīs ģimenēm), magazīna (20. gs. 30. gadi, bijis spirta brūzis, tagad privāta dzīvojamā māja), 2 kalpu mājas (valsts īpašums, "Pelči–4" dzīvojamā māja, "Pūpoli" privātīpašums), dzirnavas (no 1936. g. zivju audzētavas "Pelči" administrācijas telpas, pagrabstāvā zivju inkubators. "Avotienes").

Nostāsti – Pils ZA stūrī virs pirmā stāva loga atrodas bareljefs, kurā attēlota latvju virsaiša Līves, Līvenu cilts priekšteča galva. Ir nostāsts, kas vēsta, ka pils atklāšanas svinībās, kurās piedalījusies visa Kurzemes muižniecība, noticis starpgadījums. Kad vakara krēslā bija iecerēta grandioza uguņošana, raķešu sārtajā gaismā viesus esot satraukusi bareljefā attēlotā senlatviešu virsaiša drūmā sejas izteiksme, it kā zvērojošās acis. Šis starpgadījums esot izjaucis svētku noskaņu, viesi steigušies aizbraukt. Firsts Līvens licis nekavējoties izkalt šo nevēlamo bareljefu un tā vietā ievietot citu – ar skaistas jaunavas galvu. Šāds bareljefs ilgus gadus atradies pils bēniņos, vēlāk pazudis, šobrīs tas ir atgūts no privātpersonas un tiek restaurēts. Viskaislīgākais firsts Līvens bijis medībās, kad viņš vārda pilnā nozīmē trakojis. Piķierim bez žēlastības bijis jādzen suņi mežā, lai apmierinātu kaislā cilvēka vēlēšanos pēc zvēru asinīm. Tad vakaros bez apstājas plūduši Reinas vīni un dārgi šņabji. Pils vācietība trakojusi.
pilis.lv