Mazjumpravas muiža atrodas Rīgā, Rumbulā blakus Daugavas krastam. Netālu no muižas ir izbūvēta Daugavas promenāde ar ietvi un veloceliņu. Mazjumpravas muiža ir viena no senākajām muižām Rīgas tuvumā, kas bija saglabājusies līdz neseniem laikiem. Mazjumprava bija lielākā Rīgas patrimoniālmuiža ar lielu un daudzveidīgu iedzīvotāju sastāvu, tajā veidojās citas muižiņas. Kopš seniem laikiem līdzās muižai Daugavā atradās viena no trim Rīgas pārceltuvēm. Līdzās muižai vēlākos laikos atradās vējdzirnavas. Mūsdienās ir saglabājušās trīs muižas ēkas, bet drupās un blakus drupām atrodas bijušo dzirnavu dīķis.
Jau 1208. gadā Ķengaraga teritorijā (Porcelāna rūpnīcas rajonā) Zobenbrāļu ordenis uzcēla Bertolda dzirnavas un vienlaicīgi nocietinātu cietoksni. Tagadējā Ķengaraga teritorija viduslaikos atradusies Mazjumpravas muižā. Muižas vēsture sākas 13. gs., kad cisterciešu klostera mūķenes ieguva augšup Rīgas Daugavas krastā nelielu zemes platību ar dažiem zemniekiem, kuriem bija viņas jāapgādā ar pārtiku. Muižu viduslaikos sauca par „Blūmendāli” („puķu ieleju”), bet tautā pēc to īpašniecēm („jumpravām”) muižu dēvēja par Jumpravmuižu. Ar laiku atšķirībā no Lielvārdes draudzē esošās Jumpravmuižas (Lieljumpravas) muižu sāka saukt par Mazjumpravmuižu.
16. gs. muižu ieguva jezuīti. 1627. g. pēc viņu aiziešanas no Vidzemes, tā nonāca Rīgas monētu kaltuves meistaram M. Vulfam, kurš to pārdēvēja par Vulfenšildu. 1636. gadā viņš muižu par 7 000 dālderu pārdeva Rīgas pilsētai. Rāte šīs muižas teritorijai pievienojusi plašas teritorijas abpus Daugavai, tādējādi izveidojot vislielāko Rīgas patrimoniālmuižu. Drīzumā vienai no jaunizveidotajām ielām Ķengaragā tiks dots Mazjumpravas vārds.
Vēsture
13. gadsimts
Mazjumpravas muižas vēsture aizsākusies vismaz 1259. gadā, kad šeit zemes platību savā pārvaldībā no Bīskapa Alberta ieguva Jēkaba baznīcas cisterciešu klostera mūķenes, šeit dzīvoja daži zemnieki. Viduslaikos, vismaz līdz 17. gadsimtam, šo muižu dēvēja par Blūmendāli (Puķu leju), bet tautā to iedēvēja par Jumpravmuižu pēc šeit dzīvojošajām mūķenēm. Lai atšķirtu no Lielvārdes Jumpravmuižas, ko šodien zinām kā Jumpravu, šo nodēvēja par Mazjumpravmuižu.
16. gadsimts
16. gadsimta beigās muižu īpašumā ieguva Rīgas jezuīti, un tai pievienoja plašu teritoriju līdz Ķīšezeram, kā arī zemes Pārdaugavā līdz pat Torņakalnam.
17. gadsimts
Kad zviedri ieņēma Vidzemi un jezuīti to atstāja, 1627. gadā Gustavs II Ādolfs muižu piešķīra Rīgas monētu kaltuves meistaram Martinam Vulfam (vēlāk Vulfenšilds), 1636. gadā Vulfenšilds muižu pārdeva Rīgas pilsētai par septiņiem tūkstošiem dālderu, 1637. gadā pirkumu apstiprināja Zviedrijas karalis.
18. gadsimts
1700. gadā, nākot no Kurzemes puses, pie Mazjumpravas Daugavu forsēja Pētera I apvienotais krievu – sakšu karaspēks. Kārļa XII pulki pie Mazjumpravas deva pretiniekam spēcīgu triecienu un krievi un sakši atkāpās pa pašu būvēto tiltu. Zviedri Mazjumpravā pat dabūja ēst sakšu sagatavoto silto ēdienu.
18. gadsimta sākumā par muižas īpašnieku kļuva Rīgas lauku virsfogts Pauls Brokhūzens. Kad 1709. gadā ap muižiņu apmetās uzbrūkošais krievu karaspēks, Brokhūzens tiem neļāva apmesties muižā un lika apmesties pie zemniekiem. Par to 1716. gadā Brokhūzens tika izsūtīts uz Sibīriju. Muižiņu turpināja pārvaldīt Brokhūzena dēli. Jaunākais dēls – Georgs Brokhūzens – bija bēdīgi slavens ar savu skopumu un cietsirdību. Kad viņš savā īpašumā ieguva Duntes muižu, Mazjumpravas muižā tika izņemti logi un durvis, noplēsti skursteņi un krāsnis, un viss tika pārvests uz viņa jauno īpašumu. Nedaudz vēlāk, pēc daudzām postā novesto zemnieku sūdzībām revīzija secināja, ka Brokhūzeni Mazjumpravas muižu ir izputinājuši, noplicinājuši zemi. Pat augļu koki tikuši izplēsti ar visām saknēm, lai tos pārstādītu Duntē. Pēc Georga Brokhūzena nāves 1752. gadā muižu pārņēma Rīgas pilsēta.
1797. gadā muižas zemēs dzīvoja 3 357 cilvēki, tai skaitā 1 132 dzimtļaudis un 1 170 no citiem novadiem ienākuši cilvēki. Ap 1777. gadu no muižas nodalīja Olaines patrimoniālmuižu ar Plakanciemu, 1799. gadā izveidoja Dreiliņu patrimoniālmuižu Juglas ezera pusē.
Gadsimta beigās Jumpravmuiža vairs nebija īpaši turīga un tajā dzīvoja trūcīgi zemnieki.
19. gadsimts
Kad 1877. gadā Rīgas pilsēta muižu iznomāja Johanam Ratfeldam, līguma aprakstā minētas 16 ēkas, arī ūdensdzirnavas un krogs. Piemēram, kungu mājai bijis dakstiņu jumts, divviru ieejas durvis, 13 logu, 7 iekšējās durvis. Muižiņā dzīvojis gleznotājs Johans Heinrihs Baumanis, pirmā latviešu arhitekta Johana Frīdriha Baumaņa tēvs.
20. gadsimts
1915. gadā muiža tika pamesta, 1919. gadā Bermonta karaspēks to izdemolēja, no 1925. līdz 1940. gadam tā bija iznomāta Ženijai Štobei. 30. gados šeit bija upju kuģu piestātne Jumpravmuiža. 1941. gada decembrī šeit 200 ha teritorijā iekārtoja Jumpravmuižas koncentrācijas nometni, kurā ieslodzīja apmēram četrus tūkstošus Vācijas un Austrijas ebreju. Ieslodzītos nodarbināja muižas iekārtošanā, akmeņlauztuvēs pie Daugavas un amatnieku darbnīcās muižas apkārtnē. Aptuveni 800 no viņiem gāja bojā no bada, bet 1942. gada martā 1600–2000 ieslodzīto ebreju Biķernieku mežā nošāva. 1943. gadā dzīvi bija palikuši tikai apmēram 450 ieslodzīto. Ap šo laiku nometne tika likvidēta, taču vēl 1943. gada septembrī Mazjumpravas muižā uzskaitīts dažādos darbos nodarbināts 81 ebrejs. Pēc kara muižas teritorijā atradās padomju armijas daļa, kungu ēkā – lidotāju ambulance. Armijai aizejot, pēc 1991. gada atklājās, ka muižas ēkas ir ļoti sliktā stāvoklī.
21. gadsimts
Rīgas Austrumu izpilddirekcija sadarbībā ar Rīgas domi ir veikusi Daugavas krastmalas labiekārtošanas darbus posmā no Dienvidu tilta līdz Rumbulai un, pēc iedzīvotāju ierosinājumiem, turpina veloceliņa Rīgas centrs–Dārziņi izbūvi. Patlaban šeit ir vairāku ēku drupas, parka fragmenti un bijušo dzirnavu dīķis, bet teritorija tiek labiekārtota.
lv.wikipedia.org
www.apkaimes.lv