Mālpils muiža (Lemburg) atrodas Mālpils novada centrā Mālpilī, apmēram 60 km no Rīgas un 15 km no Siguldas. Mālpils muižas pils celta klasicisma stilā 18. gadsimta vidū, bet pārbūvēta 1911. gadā pēc slavenā balvācu arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta. Muižas pils ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tās restaurācija noslēgusies 2008. gada augustā. Šodien tajā atrodas dizaina viesnīca, bārs un restorāns.
Mālpils muiža šodien
Mālpils muižas Kungu māja ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Muiža tika atjaunota, maksimāli saglabājot tā vēsturisko, klasicisma stilam raksturīgo arhitektonisko veidolu. Muižā var apskatīt atjaunotus vecos kamīnus un podiņu krāsnis, tumšos ozolkoka paneļu griestus, atjaunotu svinību zāļu zvaigžņu parketu, ozolkoka kāpnes. Muižas interjers papildināts ar antīkām klasicisma un bīdermeijera stila mēbelēm: kumodēm, krēsliem, dīvāniem un spoguļiem, latviešu vecmeistaru gleznām, vēsturisku klavesīnu, svečturiem un citām vērtīgām greznumlietām.
Tagad Mālpils muižā durvis ir vērusi četrstāvu interjera viesnīca, kurā atrodas 22 plaši, ērti un izsmalcinātā stilā veidoti numuriņi. Te ierīkots arī bārs un restorāns. Mālpils muiža piedāvā plašas, dažāda izmēra telpas konferencēm, semināriem vai banketiem, svinībām vai kāzām.
Vēsture
Pirmās liecības vēstures dokumentos par Mālpils ordeņa pili ir no 1413. gada. Tā atradusies apmēram 1 km no tagadējās muižas, ap 150 m uz austrumiem no Mālpils luterāņu baznīcas. Uzskata, ka tā uzcelta 14. gs. otrajā pusē. 1625. gadā pils maina savu īpašnieku, tā tiek piešķirta pulkvedim Nilsam Asersonam Manneršildam. Poļu–zviedru kara laikā mūra pils tiek sagrauta, poļu armija atkāpjoties to uzspridzina. 17. gs. 80. gados notiek muižu redukcija, un Mālpils nonāk valsts īpašumā. 1753. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Mālpils muižu piešķir pulkveža Melgunova sievai un kādai, nevienam nezināmai, Strausa kundzei. Muiža tiek pārcelta uz tagadējo vietu.
1760. gadā tiek uzcelta Mālpils muižas kungu māja. 18. gs. otrajā pusē landrāts Gustavs Vilhelms fon Taube, kuram pieder blakus esošā Vites miža, apvieno Mālpils muižu ar Vites muižu un tā arī no šī laika abas muižas paliek apvienotas. Šajā laikā tiek veidots arī muižas parks, tiek rakti dīķi un veidota muižas centra apbūve. 1775. gadā mirst bargais muižas kungs – landrāts Gustavs Vilhelms fon Taube. Muižu manto landrāta dēls Fridrihs Vilhelms fon Taube. 1806. gadā Fridrihs Vilhelms fon Taube par 132000 dālderiem ieķīlā muižu kolēģijas padomniekam Vilhelmam fon Blakenhagenam. 1820. gadā landrāts Fridrihs fon Grote nopērk muižu vairāksolīšanā par 105 000 sudraba rubļiem. 1836. gadā landrāts fon Grote mirst, muižu manto viņa dēls Aleksandrs fon Grote.
1905. gada revolūcijas grautiņos muiža tiek nodedzināta. 1907. gadā pēc revolūcijas pilnīgi izdegušajā muižā atgriežas Aleksandrs fon Grote un uzsāk muižas atjaunošanas darbus. Viņš pieaicina slaveno baltvācu arhitektu V. Bokslafu veikt atjaunošanas darbus. 1911. gadā pēc arhitekta V. Bokslafa projekta tiek pabeigta Mālpils muižas Kungu mājas rekonstrukcija. 1920. gadā muižā atrodas Mālpils sešklasīgā pamatskola. 1929. gadā Mālpils muiža tiek nodota Latvijas Nacionālo atvaļināto karavīru biedrībai. 1935. gadā muiža tiek pārdota mālpilietim Teodoram Kerselim. 1940. gadā muižas nacionalizācija. 1949. gadā muižā tiek atvērts Hidromeliorācijas un celtniecības tehnikums (līdz 1965. gadam). 1965. gadā izvietota sovhoza administrācija. 1966. gadā muižā atrodas Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzejs. 1992. gadā Mālpils muiža tiek atdota T. Kerseļa mantiniekam Andrim Kerselim.
2003. gadā Mālpils muižu iegādājas tagadējais muižas īpašnieks Aldis Plaudis.
Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās 2008. gada augustā.
www.malpilsmuiza.lv
Restaurācija
Mālpils muiža tika atjaunota maksimāli saglabājot tās vēsturisko veidolu. Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās 2008. gada augustā. Mālpils muižas restaurācijas projekta autors ir SIA "LDU izpētes un prejektēšanas birojs KROKS", arhitekte Dita Lapiņa. Interjera darbus veica Ināra Cine un Ieva Plaude. Mālpils muižā restaurācijas laikā tika atjaunots un nomainīts grīdas segums, restaurētas sienas, kāpnes un durvis. Tika atjaunota arī muižas ārējā fasāde. Rekonstrukcijas laikā tika veikts muižas bojāto būvkonstrukciju (arī apdares) demontāža, jumta nomaiņa, kā arī ēkas pārsegumu un stāvvadu maiņa, tika uzstādīta jauna santehnika. Tika veikti arī vērienīgi labiekārtošanas darbi – remontēti piebraucamie ceļi un ielas. Muižas apkārtējā vide – pagalms un muižai pieguļošā parka teritorija – tika sakopta un labiekārtota, tika uzstādīti soliņi, bruģēti celiņi, izveidotas stūklakas, iztīrīts dīķis un veikti apzaļumošanas darbi visā muižas teritorijā. Mālpils muižas kungu mājā tika atjaunoti kamīni un vairākas vecās podiņu krāsnis. Atjaunotas tika arī vecās ozolkoka kāpnes, Deju zāles zvaigžņu parkets un tumšie ozolkoka paneļu griesti. Muižas interjers ir papildināts ar klasicisma un bīdermeijera stila antīkām mēbelēm, vecmaistaru gleznām un citiem interjera priekšmetiem.
Mālpils muižas parks
Aiz pils atrodas ainavisks 22 hektārus plašais muižas parks, kas sākas ar nolaideno lauci pils terases priekšā un galveno dīķi. Pāsreizējais parka koku vecums ir ap 155 gadiem. Parka reljefs ir lēzens Ziemļu virzienā, tāpēc viszemākā parka vieta ir pie Siguldas šosejas Sudas upes tilta, kur līmeņu starpība ar augstāko vietu – pils pagalmu ir ap 16 metriem.
Mālpils muižas plānā, kas zīmēts laikā no 1856. līdz 1859. gadam, var labi saskatīt muižas centra un parka plānojumu. Sākotnējā parka teritorija, iespējams, bijusi mazāka par esošo. Te iezīmēta pils ar parādes laukumu, lauce aiz pils, garenais dīķis un augļu dārza teritorija centrālajā laucē, kas sadalīta deviņos kvadrātos. Parks bija apjozts ar laukakmeņu mūri, kura atliekas vēl šodien pamanāmas. Iespējams tas bijis muižas parka kodols, kas vēlāk paplašinājies. Parkā izrakti četri dīķi (0.64 hektāri), kurus savstarpēji saista caurtekas. Kādreiz pār vienu dīķi veda romantiskais Mīlestības tiltiņš, tā šobrīd vairs nav. Paradoksāli, bet šo dīķi zemnieki dēvējuši par Sibīrijas dīķi, jo barons bijis nežēlīgs pret strādniekiem dīķu rakšanas laikā un darbs līdzinājies katorgas darbiem Sibīrijā. Agrāk kopā bijuši savienoti trīs dīķi, tagad to ir tikai divi, trešais ir galīgi aizlaists.
Barona fon Taubes laika parks 19. gadsimta vidū paplašināts ar ainavu dārzu un daļēji saglabājies. No pils terases puses pāri galvenajam dīķiem paveras plāša perspektīva, brīva no kokiem. To veido glīta ozolu aleja. Parkā aug vietējo koku un krūmu sugas,kuru vidū ir atsevišķas eksotiskas, piemēram, sudraba kļava, Kolorādo egle, pelēkais riekstkoks, Holandes liepa u. c. Parkā izveidoti pastaigu celiņi brīvā formā. Vēl nesen pils pagalmā varēja priecāties par glīti izveidotajiem soliem, kas balstījās uz akmens mūriem. Tādi paši soli un līdzi būvēti tiltiņi rotāja arī takas un ceļus pāri grāvjiem vecajā muižas parkā.
Parka izveide bija rūpīgi pārdomāta un izplānota. Koku un krūmu grupas izkārtoja tā, lai veidotos skaistas skatu perspektīvas un izmeklētu koku vai stādījumu grupu, lielu uzmanību pievērsa lapotņu krāsai un formai, Pastaigām, pārdomām domātā parka romantisko noskaņu papildināja parka arhitektūra – lapenes, paviljoni, tējas namiņi, mākslīgās pilsdrupas, skulptūras. Jāatzīst, ka nepietiekamu zināšanu, neizpratnes un pārprastas šķiriskas pieejas pēc lielu daļu to vērtību esam jau pazaudējuši.
lv.wikipedia.org