Pēc E. Dunsdorfa ziņām ordeņa laikos muižu nodibinājis Stakelbergs. 1503. gadā to valdījis Pēteris Korfs, bet poļu laikos, pēc 1561. gada – Markovskis. Vēsturnieka G. Īvāna Eriņu muižas izpētes materiālos (1985.) rakstīts, ka muižu 1571. gadā dibinājis Johans Herings. Viņa dzimtas ģerbonī attēlota siļķe (vāciski Hering). No šī dzimtas uzvārda latvieši izveidojuši nosaukumu Eriņi. Muižas kungu māja celta 18. gadsimta vidū. 1599. gadā muiža pieder Georga Fitinghofa atraitnei. 1638. gadā – Kārlim Stakelbergam. 1722. gadā landmaršals Vilhems fon Bergs pārdeva Eriņu muižu kopā ar Šādes muižu par 2700 valsts dālderiem Reinholdam Fridriham fon Taubem. 1745. gadā R. F. fon Taubes dēls Gustavs fon Taube iegūst vairāksolīšanā par 2000 valsts dālderiem arī Hesses muižu. 1761. gadā G. fon Taube pārdeva savu īpašumu – visas trīs muižas par 12000 dālderiem Annai Sofijai Katrīnai fon Haudringai. Pēc 20 gadiem tās nopirka Ādams Heinrihs fon Grote. Grotes ģimenes īpašumā muižas palika līdz 1885. gadam, kad Fridriha fon Grotes meita Izabella fon Stēla tās pārdeva par 92000 sudraba rubļiem Edgaram Armitstedtam.
Edgara Armitsteda īpašumā Eriņu muiža bija līdz 1919. gadam, kad to pārņēma valsts. Jau Armitsteda laikā Eriņos ierīkoja sierotavu. Līdz 1922. gadam pastāvēja Eriņu muižas valsts saimniecība (502 pūrvietas aramzeme un 240 pūrvietas pļavas.). 1921. gadā lielāko kustamā inventāra daļu pārņēma Armitsteda pilnvarnieks barons E. Krideners. 1922. gadā muižas centru ar ēkām un 60 ha zemes iznomāja izglītības ministrijai, bet ar jūnijā parakstītu aktu šī muižas daļa tika nodota Rūjienas ģimnāzijai. No 1922. gada muižas ēkā izvietoja ģimnāzijas vecākās klases. No 1923. gada tur iekārtoja internātu skolniekiem, kas tur darbojās līdz piecdesmitajiem gadiem. Klases 1931. gadā pārcēlās uz jauncelto ģimnāzijas ēku Skolas ielā. Vācu laikā (1942. – 44. gadam), kad skolā atradās vācu kara hospitālis, Eriņos darbojās ģimnāzija. Bijušās Eriņu muižas parks bija sarīkojuma vieta. Te notika bērnu svētki, Vanagu salidojumi un Rūjienas novadu dziesmas svētki (1935. gada 14. jūlijā).
www.zudusilatvija.lv
Vēlāk šeit ierīkoja komunālos dzīvokļus, līdz tos cits pēc cita brūkošajā mājā atstāja to iemītnieki. Un 2010. gadā šo namu savā īpašumā iegādājas jauna ģimene – Sannija un Madars Kalniņi. Pagrabā tolaik kultūrslānis bija tik pamatīgs, ka tur nevarēja pat ieiet. Tīrot ārā milzīgo kultūrslāni, no senajiem laikiem te nekas nav bijis atrodams, tik viens mazs ieplīsis Kuzņecova porcelāna fabrikā darināts šķīvītis. Toties muižas ēka slēpj sevī citas bagātības, un tās atklājas skatot kāpnes un noņemot nost padomju laikā uzlikto sienu apmetumu. Nama otrajā stāvā plašajā zālē, kas agrāk kalpojusi par vietējo kinoteātri un pasākumu telpu, tagad redzami sienu gleznojumi, senas fotogrāfijas.
manasvietas.blogspot.com
1995. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu laikā Valmieras rajona muižu arhitektūru pārstāvēja Eriņu muižas kungu māja – vienstāva koka ēka ar mansarda jumtu, asimetrisku fasādes plānojumu; divām verandām. Fasādes veidotas kā mākslinieciski koka konstrukcijas, kuras papildina tā saucamie mežģīņu rotājumi. Vērtīgākā interjera detaļa – vestibila koka kāpņu margas ar lilijas ziedu motīviem.
Izteikts pieņēmums, ka kungu māja sākta būvēt 18. gs. 2. pusē, bet savu patreizējo izskatu ieguvusi 1840. gadā, kad tā piederēja fon Grotu dzimtai (cēlis būvmeistars F. G. Glēzers). Laika gaitā ēka pārbūvēta. Par kādreizējo greznību liecinājis vien marmora kamīns no 19. gs. sākuma, kurš 1971. gadā pārvests uz Mežotnes pili. Saglabājušies arī daži agrīnā klasicisma jumta logi. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Heringshof ieguva tā saucamos „vasarnīcu” stila pārveidojumus: greznus, ar siluetgriezumiem rotātus lieveņus, dekoratīvi izveidotus spāru galus. Padomju režīma gados daudzie Eriņu iemītnieki, protams, nenovērtēja, cik vēsturiski skaistā dzīvo, jo arī no kādreizējā (19. gs. 1. pusē) iekoptā ainavu parka bija palikušas vairs tikai atmiņas...
novadpetnieciba.saknesrujiena.lv