Aizputes ordeņa pils
Atgriezties Iegūt norādes

Aizputes ordeņa pils

Aizputes ordeņa pils[1916?] www.zudusilatvija.lv

Aizputes ordeņa pils (latīņu: castrum Asenputten, vācu: Hus zu Hasenpothe; Vrundenborgh; Ordensburg Hasenpoth) bija viduslaiku pils pie Tebras iepretī viduslaiku Aizputes pilsētai, bet nepiederēja tai. Vēlāk pils vairākkārt paplašināta, tajā iekārtotas Aizputes pilsmuižas ēkas. Mūsdienās pils ēkai daļēji nav jumta, iebrukuši pārsegumi un nesošās šķērssienas. Kopš 1998. gada Aizputes pilsdrupas ir valsts vēstures piemineklis. Aizputes luteriskās draudzes baznīca un bijušais pilsmuižas ēku komplekss veido vienotu pilsētbūvniecisku ansambli ar ūdens dzirnavām, dīķi un dambi uz Tebras upes.


Aizputes ordeņa pils būvniecību 1249. gadā uzsāka ordeņmestrs Dītrihs fon Groningens. Tā būvēta kā regulāra kastelas tipa ordeņa pils ar priekšpili, stūra torni un koka ēkām pagalmā. 15. gs. pie pils apkārtmūra ārpusē piebūvēja austrumu korpusu. Ordenis to izmantoja līdz savam sabrukumam pēc Viļņas ūnijas 1560. gadā. Kurzemes hercogistes laikā pili atjaunoja un no tā laika pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā. Otrā Ziemeļu kara laikā zviedri pili izpostīja, 1665. gadā hercogs Jēkabs to atkal atjaunoja, izvietot garnizonu un lielgabalnieku komandu. 1682. gadā pils nonāca Mihaela Frīdriha Noldes īpašumā. Pils zaudēja nocietinātās būves raksturu, tika pārbūvēta un apkārtmūra iekšpusē uzbūvēja dzīvojamo korpusu. Pils pamazām zaudēja savu dzīvojamās ēkas nozīmi un bija tikai daļēji apdzīvota. 18. gs. otrajā pusē, netālu no pils dzirnavu dīķa otrā krastā uzbūvēja jauno muižas kungu māju. Pie dīķa uzbūvēja arī dzirnavas, spirta brūzi un pie kungu mājas saimniecības ēkas. 19. gs. sākumā pils austrumu korpusam un dienvidaustrumu tornim uzbūvētas lēzenās ķieģeļu velves un jaunas starpsienas. Senā pils daļa bija apdzīvota tikai daļēji, muižas īpašnieki dzīvoja jaunajā kungu mājā. No 1863. gada līdz 1920. gada agrārajai reformai Aizputes pilsmuiža piederēja Grothusu dzimtai.

1939. gadā pili pielāgoja skolas vajadzībām. Līdz pat 1970. gadu vidum pils ēka bija apdzīvota, pēc tam atstāta sabrukšanai. 1990. gadā uzsāka rekonstrukcijas darbus, vairākkārt veica apsekošanu. 1997. gadā izstrādāja projektu sienu enkurošanai un jumta konstrukciju izbūvei, kas daļēji realizēts D korpusa daļā. 1999. gadā veica pils mūra konservāciju nelielam pils posmam labajā spārnā, uzlika dakstiņu jumtu.
lv.wikipedia.org

 

 

Pēc ordeņa valsts sabrukuma un Kurzemes hercogistes nodibināšanās pili un tās zemes savā īpašumā 1561. gadā ieguva Kurzemes hercogs Gustavs Ketlers. 1562. gadā viņš izlēņoja Aizputes pili „līdz ar visiem pie tās piederošajiem zemniekiem un zemēm, sētām, pļavām, aramzemēm – apstrādātām un neapstrādātām, mežiem un ūdeņiem – ezeriem, upēm un strautiem, ganībām, bišu kokiem, zvejas un putnu ķeršanas vietām” dzimtsīpašumā savam padomniekam Gerhardam fon Noldem „par viņa uzticīgo kalpošanu ordenim un vēlāk hercogam”. Nolde pils dienvidpuses aizsargmūra iekšpusē uzcēla otru mūra dzīvojamo korpusu.

Livonijas ordeņa valsts laikā tās Aizputes pils un tai piederošās zemes bija Kuldīgas komtura īpašums. Pils celtniecības laiks nav droši zināms. 13 gadsimta beigās uzcelti tikai nocietinājumi, bet pirmais dzīvojamais korpuss, domājams, uzcelts 14. un 15 gadsimta mijā.
1574. gadā hercogs Gothards izsniedza Gerhardam fon Noldem jaunu dokumentu – privilēģiju, kurā apliecināja, ka piešķīris viņam Aizputes pili un muižu dzimtsīpašumā.

1597. gada oktobrī sastādītā testamentā Gerhards fon Nolde Aizputes pili un muižu novēlēja savam vecākajam dēlam Hansam fon Noldem.
No 16. gadsimta beigām līdz 17. gadsimta sākumam pili atjauno un no tā laika pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā.

Pēc 1920. gada agrārreformas bijusī Livonijas ordeņa pils jeb Vecā pils ar attiecīgo zemes gabalu pārgāja valsts īpašumā, bet 1927. gada 7. maijā Zemkopības ministrija kā pārdevēja un Aizputes pilsētas pašvaldība kā pircēja noslēdza izpirkšanas līgumu, saskaņā ar kuru ministrija pārdeva un nodeva pašvaldībai 0,9803 ha lielu zemesgabalu, uz kura atradās pils ar piebūvi – kūti Nr. 2 un kūti Nr. 3. Pircējs no izpirkšanas maksas tika atsvabināts ar nosacījumu, ka zeme un ēkas jāizmanto nespējnieku vajadzībām, kas arī tika izdarīts. 20. gadu beigās Vecajā pilī Liepājas ielā № 9 tika ierīkota nespējnieku patversme tiem nabadzīgajiem pilsētas iedzīvotājiem, kas spēja paši sevi aprūpēt. 1935. gada tautas skaitīšanas laikā Vecajā pilī bijuši 14 dzīvokļi, kuros reģistrēti 34 iedzīvotāji.
www.zudusilatvija.lv



Livonijas ordeņa pilsdrupas

Tebras upes kreisajā krastā redzamas Livonijas ordeņa pilsdrupas. Ziņas par pils celšanas gadu ir visai neskaidras un pretrunīgas, bet aizputnieki uzskata, ka pils celtniecība datējama ar 1249. gadu, un šis gada skaitlis tiek pieņemts arī par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu.

Domājams, ka pils kalpojusi gan kā administratīvi saimnieciskais centrs, gan kā robežnocietinājums Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapa teritoriju sastapšanās vietā.

Sākumā Livonijas ordenis uzcēlis tikai nocietinājumus, ko kvadrātveida pagalmam apkārt veidojis mūris ar diviem novērošanas torņiem laukuma pretējos stūros. 15. gs. mūra ārpusē pie tā austrumu sienas uzcelts dzīvojamais korpuss ar pagrabiem un galeriju un nocietinājums kļuvis par pili. Pamatā apdzīvots bijis pils dienvidu korpuss, ziemeļu korpusā bijušas saimniecības telpas un noliktavas. Galvenie vārti atradušies pils dienvidu korpusā. Domājams, ka pils kalpojusi gan kā administratīvi saimnieciskais centrs, gan kā robežnocietinājums Livonijas ordeņa un Kurzemes bīskapa teritoriju sastapšanās vietā (robeža bijusi Tebras upe: labais krasts bīskapijai, kreisais ordenim).

Pēc Livonijas kara pils netiek izmantota, bet 16. gs. beigās 17. gs. sākumā pili atjauno un no tā laika pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā. 17. gs. vidū Polijas Zviedrijas kara laikā pils tikusi stipri postīta, 1665. gadā atjaunota un tajā izvietots hercoga Jēkaba garnizons un lielgabalnieku komanda. Vēlākos gados pils zaudēja nocietinātas būves raksturu. 19. gs. sākumā, kad pils bija apdzīvota tikai daļēji, muižas īpašnieki dzīvoja jaunajā kungu mājā. Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
visitaizpute.lv