1957. gadā tagadējā Suntažu pagasta teritorijā tika nodibināta dabas aizsardzības teritorija – liegums, 1977. gadā osu grēda izdalīta kā kompleksais dabas liegums. Tas paplašināts 2004. gadā, iekļaujot teritorijā ievērojamas platības Ropažu novadā. Aizsargājamā teritorijā ietilpst gan pati osu grēda, gan arī blakus esošās dabas teritorijas un reti biotopi. Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers.
Visnozīmīgākais hidroloģiskais objekts liegumā ir Lielais Kangaru ezers, kas ir ledāja kušanas ūdeņu erozijas iegultnes ezers un ir veidojies vienlaikus ar osa valni. Analizējot teritorijas 1929. gada topogrāfisko karti (3. attēls, 13. lpp), redzams, ka pagājušā gadsimta sākumā teritorijā ir veikti nopietni meliorācijas darbi, izrokot vairākus grāvjus Lielkangaru purvā un tā apkārtnē un to rezultātā Lielajā Kangaru ezerā tika pazemināts ūdens līmenis un negatīvi ietekmēts purva hidroloģiskais režīms. Pašlaik grāvji funkcionē tikai daļēji un pakāpeniski aizaug.
Lielais Kangaru ezers ir sekls, aizaugošs brūnūdens ezers ar dūņainu grunti (diseitrofs makrofītu ezers). Pēc ezeru datu bāzē (www.ezeri.lv) pieejamās informācijas ezera platība ir 5,5 ha, vidējais dziļums – 1,3 m. Ezera ūdens caurredzamība 0,5 m.
Ezeru ieskauj pārejas purvu un niedrāju slīkšņas.
Lielāko daļu ezeru aizņem ūdensaugi.
Ūdens analīžu rezultāti, kā arī dūņu slānis un ezera nelielais dziļums, un visā ezera platībā sastopamie ūdensaugi un to sugu sastāvs raksturo bioloģiski novecojušu ezeru. Iespējams, ezeru būtiski ietekmējusi un tā bioloģisko novecošanos veicinājusi agrāk veiktā Lielkangaru purva susināšana, ievadot ezerā purva ūdeņus un padziļinot (iespējams, izrokot) no ezera iztekošo grāvi un pazeminot ezera līmeni. Pašlaik ezera ekoloģiskais stāvoklis vērtējams kā stabils, un, nemainot ezera ūdens līmeni un nepiesārņojot ar biogēniem, strauja ezera aizaugšana un ūdens kvalitātes pasliktināšanās nav paredzama.
Šeit mīt karūsa, rotans (Amūras grundulis).