Burtnieka ezers ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, atpaliekot vien no Lubānas, Rāznas un Engures ezeriem. Tas atrodas Burtnieku līdzenumā lēzenā ielejā, kas sasniedz 39,5 metrus virs jūras līmeņa, savukārt pēc administratīvā iedalījuma – Burtnieku, Matīšu un Vecates pagastu teritorijās.
Burtnieku ezera kopējā platība sasniedz 40,06 kvadrātkilometrus, savukārt ezera garums ir 13,3 kilometri (mērot no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem) un platums pielīdzināms 5,5 kilometriem. Vidējais dziļums noteikts 2,2 metri, bet dziļākajā vietā tas var sasniegt četrus metrus. Krasta līnijas kopējais garums ir 33 kilometri, bet paši krasti raksturojami kā līdzenim vietām aizauguši ar zālēm un purvaini, kā spilgtam izņēmumam kalpojot stāvkrastam ezera dienvidaustrumu daļā.
Burtnieku ezera tilpums tiek lēsts ap 88 miljoniem kubikmetru, un tajā ietek 23 upes, upītes un urdziņas, savukārt iztek tikai viena upe – Salaca.
Ezera vēsture
Burtnieku ezera apkārtne bijusi apdzīvota jau akmens laikmetā, un to apliecina ezera teritorijā saglabājušās liecības – Zvejnieku apmetne I un II, kā arī Zvejnieku senkapi. Pie Rūjas upes ietekas Burtnieku ezerā netālu no Zvejnieku mājām atklāta mezolīta apmetne Zvejnieki II, kas datēta ar 7. gadu tūkstoša beigām līdz 4. gadu tūkstoša vidum pirms mūsu ēras. Tajā pašā vietā atrasts arī kapu lauks. Pie Burtnieku ezera atrastas arī neolīta apmetnes – Zvejnieki I, kas datētas ar 4.-2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēra. Šis arheoloģiskais komplekss atrodas Vecates pagasta, Zvejnieku māju teritorijā, un tas tiek uzskatīts par nozīmīgāko akmens laikmeta arheoloģisko objektu Baltijas valstīs.
Hronista Indriķa laikā 13. gadsimtā un arī vēlāk ezers dēvēts par Astijervu, kas igauņu valodā varētu nozīmēt Igauņu ezers, savukārt lībiešu valodā – Trauka ezers. Šāds skaidrojums saistāms ar faktu, ka senāk latvieši un igauņi apdzīvojuši ezera apkārtni, un tā vidū bijusi teorētiski pieņemtā robeža abu apmetnēm.
Ezers šodien
Jau gadiem ilgi Burtnieku ezera krastos esošo pagastu pašvaldības par vienu no galvenajiem uzdevumiem izvirzījušas ūdenstilpnes ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanu, kā arī tās apkārtes izmantošanu tūrisma mērķiem, izveidojot atpūtas vietas un tūrisma takas, kā arī piedāvājot piecas laivu bāzes - kempings un laivu bāze "Ezerpriedes", "Vidzemes laivas", Bauņu laivu bāze, Sedas laivu bāze un Vecates laivu bāze.
Burtnieku ezers kļuvis par vienu no iecienītākajiem makšķernieku galamērķiem, pateicoties plašajam zivju fondam (līdakas, plauži. zandarti, raudas, karpas, asari u.c.).
www.burtniekunovads.lv
Burtnieks (saukts arī par Burtnieka ezeru) atrodas Ziemeļvidzemes zemienes Burtnieka līdzenumā. Administratīvi ezers ietilpst Burtnieku novada Burtnieku un Matīšu pagastā un robežojas ar Vecates pagastu. Burtnieks ir makšķerēšanas, medību, putnu vērošanas un atpūtas vieta. Burtnieku apvij daudz teiku, leģendu un nostāstu.
Raksturojums
Ūdenstilpes forma ir saspiesta elipse. Sekls ezers. Vidējais dziļums ir 2,9 m. Austrumu krastā liegums "Burtnieku ezera pļavas". Pēc iztekošās Salacas regulēšanas 1929. gadā ezera līmenis pazeminājās par 1 metru, atsedzot zāļainu piekrastes joslu. Burtnieks ir vienīgais ezers Latvijā, kur viļņu darbības rezultātā izveidojušies klintis. Šie smilšakmens atsegumi atrodas ezera dienvidaustrumu krastā dienvidos no Burtnieku eveņģēliski luteriskā baznīcas. Pēc ezera līmeņa nolaišanas ap 1929. gadu viļņi vairs nesasniedz smilšakmens atsegumus, un klinšu augstums pamazām samazinās, tās ir aizaugušas. No šīm klintīm ir radies Burtnieku svītas nosaukums. Klintis ir dabas aizsargājamais objekts (2001). Viss ezers iekļauts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ainavu aizsardzības zonā. Eitrofs, aizaugošs, virsūdens aizaugums ap 25–10% (atkarībā no ūdens līmeņa). Pēdējā desmitgadē ūdens kļūst tīrāks. Konstatētas 20 zivju sugas.
Burtnieku ezerā ietek Aunupīte, Bauņupīte, Briede, Dūre, Ēķinupe, Rūja, Seda un citas mazas upītes. No ezera iztek 95 km garā Salaca, kas ietek Rīgas jūras līcī. 3 mazas saliņas ar kopējo platību 1,4 ha, lielākās – Enksāre un Cepurīte. Ezera gultne pārsvarā smilšaina, krasti pārsvarā lēzeni, taču vietām (dienvidaustrumos) – stāvi.
Veidošanās
Burtnieks veidojies pēdējā Ledus laikmetā Ziemeļeiropas ledāju kustības rezultātā, tiem virzoties virzienā no ZR uz DA. Daudz senākajā devona perioda smilšakmens pamatiezī izveidojās ieplaka, ko vēlāk piepildīja ledāja kušanas ūdeņi. Ezers atrodas ledāju veidotu pauguru (drumlinu) laukā. Šo pacēlumu dēvē arī par Burtnieku ieleju un tās augstums ir 39,5 m v.j.l.
Mūsdienās Burtnieka ezers ir daudz mazāks nekā agrāk. Pēc Ledus laikmeta beigām senais Burtnieku baseins bijis pat 4–5 reizes lielāks. Tas saņēmis ūdeņus pa divām ledāju kušanas noteces iegultnēm, pa kurām ezerā arī mūsdienās ietek Rūja, Briede un Seda.
Arī Burtnieka izteka Salaca plūst pa senās ledāju kušanas ūdeņu veidoto ieleju, no Burtnieka iztekošos ūdeņus ienesot Baltijas jūrā.
Vēsture
Nosaukums
Sākotnēji ezers tika saukts par Astijervu (no lībiešu valodas), kas tulkojumā nozīmē Trauku ezers. A. F. Bīšings (Büsching) savā 1770. gada "Jaunajā Zemes aprakstā" rakstīja, ka "Burtnieku pils atrodas pie Būra ezera (See Bur), kas saucas arī par Astijervu vai Beverīnu".
Pirmo reizi vārds "Burtnieks" sastopams 1366. gada dokumentā un savu vārdu ieguvis no blakus esošās Burtnieku viduslaiku pils.
Senās apmetnes
Burtnieka ezera ziemeļu krastā blakus Zvejnieku mājām bijušas vienas no senākajām akmens laikmeta apmetnēm Latvijā, kas nosauktas par Zvejnieku I un Zvejnieku II apmetnēm. Arheoloģisko pētījumu laikā šeit atklāts plašs kapulauks, kurā atrasts Latvijā senākais apbedījums, kas datēts ar 7. gt. pr. kr. Arheoloģisko izrakumu laikā 2009. gadā Zvejnieku kapulaukā atrasts dubultapbedījums. Šie apbedījumi pieder ķemmes–bedrīšu kultūras lokam. Līdzīgi apbedījumi sastopami Igaunijā, Somijā, ziemeļrietumu Krievijā, sniedzoties līdz pat Volgas upes vidustecei.
Burtnieku senezera krasta malā izvietota arī 2003. gadā atklātā Braukšu II apmetne. Tās atrašanās vieta ir izvietota Pantenes–Braukšu drumlina ziemeļaustrumu nogāzē. Arheoloģisko izrakumu laikā atsegto kultūrslāņa apakšējā kārta liecināja par intensīvu apmetnes apdzīvotību.
Zivju zvejniecība jau kopš akmens laikmeta ir bijusi Burtnieka krastos dzīvojošo cilvēku ikdienas sastāvdaļa. Par to liecina apmetņu kultūras slānī atrastie zivju (storu, samu, līdaku u.c.) kauli, kā arī makšķeru āķi un vienzoba harpūnas.
Burtnieka ezers latviešu folklorā un mitoloģijā
Burtnieka ezera izcelsmes daudzveidība aprakstīta latviešu folklorā un mitoloģijā. Dažādas teikas vēsta par to kā ir cēlies Burtnieks un lielākajā daļā no tām kopīgs ir tas, ka ezers nemaz sākotnēji nav atradies tagadējā vietā, bet gan atnests, atlidojis un iegāzies tagadējā ielejā, atstājot aiz sevis purvu un savā dzelmē slēpjot baznīcu: „Ezers bijis ļoti dziļš un radies taisni tur, kur bijusi baznīca. Tā ar visu torni un gaili nogrimusi. Vēl tagad saulainā dienā ezera dibenā var redzēt šo baznīcu.„
Savukārt citās teikās tiek runāts par to ka tas uzgāzies virsū pilij: „Nolaižoties ezers apklājis ar saviem ūdeņiem skaistu pili ar zelta torni un atslēgām”. Teikās minēti dažādi cēloņi, kas bijuši pamatā vietas maiņai – ezeram pacelties pavēl Dievs, ezeram nepatīk sava vieta, ezerā dzīvojušas divas nāras kuras sanaidojušās, baznīcā precējušies brālis ar māsu, burvis teikdams „Man – burt – nieks” uzbūris ezeru, cūka bijusi kā ezera valdniece un izrakusi ezera gultni, kā arī ezera vārdu ir uzminējis kāds cilvēks.
Laimdotas tēvs Burtnieks un viņa nogrimusī pils Burtnieku ezera dibenā attēlota Andreja Pumpura tautas eposā "Lāčplēsis" un Raiņa vēsturiskajā lugā "Uguns un nakts". „Vakaros viņi staigāja Burtnieka ezera malā; Laimdota stāstīja tam, par ezerā grimušu pili”.
Makšķerēšana Burtniekā
Burtnieka ezers ir populāra zivju makšķerēšanas vieta. Ezera krastos ir piecas makšķernieku un vairākas atpūtas bāzes. Burtnieka ezers pieder pie publiskajiem ūdeņiem, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Makšķerēt Burtnieka ezerā var jebkurš interesents, iepriekš iegādājoties makšķerēšanas licenci. Licencētā makšķerēšana ieviesta dabas resursu saudzējošai izmantošanai, zivju resursu pavairošanai, aizsardzībai.
Lielākā rūpnieciskā nozveja ir zandartiem, plaužiem un līņiem, retāk ķeras vēdzeles un ālanti. Ik gadu norit makšķerēšanas konkurss “Burtnieka lielā zivs”, kurā var iegūt nominācijas trīs kategorijās – Lielākā līdaka, Lielākais zandarts, Gada pārsteigums jeb citas sugas lielākā nomakšķerētā zivs.
1997. gadā lielākā līdaka, kas tika noķerta Burtnieka ezerā bija 14 kg smaga. Nostāsti vēsta par Burtnieka leģendāro zaļsvārci – tā tiek uzskatīta par Latvijas rekordisti, tikai vēl nevienam nav izdevies to noķert, jo tā ir vismaz 2m gara līdaka, ar kuru spiningotājiem ir nācies tikai pacīkstēties.
Apdzīvotas vietas ap Burtnieka ezeru
Burtnieku novads senāk aptvēris plašu teritoriju ap ezeru, kas ir baltu un somugru cilšu dabiskā šķirtne. Burtnieku ezers atrodas Burtnieku novadā, kurā dzīvo apmēram 8697 iedzīvotāji. Burtnieku teritoriju ieskauj galvenokārt trīs pagasti: Burtnieku pagasts, Matīšu pagasts un Vecates pagasts. Nosaukums „Burtnieks” pirmoreiz parādās kādā vēsturiskā dokumentā 1366. gadā. Ezera dienvidu krastā Livonijas laikā bijusi ordeņa celta Burtnieku pils. Mūsdienās šeit atrodas Burtnieku pilsmuižas Jaunā pils un parks.
Matīšu nosaukums radies no Sv. Mateja baznīcas nosaukuma. Matīši pirmoreiz minēti ir 1678. gadā pēc Matīšu draudzes nodibināšanas. 20. gs. apvienojot muižu pagastus, radās Bauņu pagasts. 1990. gadā Matīšu ciemam pievienoja Bauņu ciemu, izveidojot Matīšu pagastu.
Vecates teritorija, pēc tam, kad to iekļāva Livonijas ordeņvalstī, 1935. bija patstāvīgs veidojums ar platība kas sasniedza 4258 ha. 1990. gadā tika atjaunots Vecates pagasts, ar daļām no Sēļu pagasta un Mazsalacas dienvidu stūri.
lv.wikipedia.org