Ungurpils dzirnavu celšanas gads nav zināms, bet 1798. gadā izdotajā Valmieras apriņķa kartē tās jau atzīmētas kopā ar dzirnavu ezeru un peldošām salām. Dzirnavas minētas 1900. gada adrešu grāmatā kā muižas īpašums (baronese M. Stakelberg, melderis M. Osolin).
1910. gadā Ungurpils dzirnavas rentējis V. Tomsons. Viņš kļuvis arī par zāģa gatera līdzīpašnieku, par ko liecina 1910. gada 28. XII noslēgtais salīgums starp V. Tomsonu un zāģu gatera īpašnieku M. Strunk kgu, kā lieciniekam piedaloties Alojas pusmuižas rentniekam Jānim Berginam. Tajā rakstīts: ”Mājas un zāģu gatera īpašnieks Mārtiņš Strunk kgs dod savu zāģes gateri ar vajadzīgām siksnām, dampa kambari, ūdens pumpi, un visu priekš tam vajadzīgo ierīkojumu. Dampa īpašnieks V. Tomson k. uzstāda savu lokomobīli, pieņem zāģes gatera vadītāju un damperi, vada zāģēšanu, ved rēķinus par ienākumiem un izdevumiem un beidzot to, ka izrēķinās šādā vīzē , ka visi ienākumi un izdevumi tiek dalīti uz pusēm. Priekš zāģu gatera vadītājiem tiek dota rūme dzīvojamā istaba un ķēķis, tāpat smēde priekš dažkārtīgiem vajadzīgiem darbiem pie zāģēšanas, un zāģētavas vadītājs paliek atbildīgs, ka viss labākā kārtībā uzturēts.
Ēkas, kā mašīnu māju ar dzīvojamām rūmēm, smēdi un klētiņu paņemas apdrošināt mašīnists Tomsona kgs, un nedrīkst agrāk zāģēšanu uzsākt, kamērt ar apdrošināšanu ir kārtībā. Apdrošināšanas izdevumus turpretim nes abas līgdamās puses uz pusēm.” Parakstījušies mājas un zāģu gatera īpašnieks M. Strunks un lokomobiles īpašnieks mašīnists V. Tomsons.
Pēc 1920-to gadu reformas dzirnavas pārgājušas Ungurpils mašīnu koplietošanas biedrības īpašumā. No 1928. – 1934. gadam tās nomājis un 1934. gadā no koplietošanas biedrības nopircis Latvijas brīvības cīņu dalībnieks Jānis Liepiņš no Vīķiem. Viens no līguma punktiem paredz, ka mašīnu koplietošanas biedrība priekš saviem biedriem, kas uzskaitīti uz 1934. gada 4. IV, kā arī viņu mantiniekiem, ja tie sastāv minētajā b-bā, patur zvejas un medību tiesības ezerā, kas atrodas pārdotā objekta robežās. Pircējam zināms, ka daļa no objekta iznomāta Jānim Čukuram, no kura nomas maksa saņemta uz priekšu. Viņam iznomātas arī zvejas un medību tiesības.
Pirkšanas – pārdošanas līgums noslēgts 1934. gada 4. IV, piedaloties mašīnu koplietošanas b-bas pārstāvjiem “Pavāru” saimniekam Augustam Kalniņam no Rīgas un Voldemāram Šmidtam no “Gulbjiem”, kā arī pircējam Jānim Liepiņam no Vīķiem.
Nomas laikā dzirnavām 1 malšanas skreja un viena skreja grūbu un putraimu gatavošanai. Dzirnavas darbinājusi 35 zirgspēku turbīna un tvaika lokomobile mazūdens periodā. Pēc dzirnavu iegādāšanās jaunais īpašnieks uzsācis to pārbūvi un paplašināšanu, iegādātas jaunas mašīnas putraimu skaldīšanai, graudu tīrīšanai un šķirošanai. Kā papildus dzinējspēks iegādāta 55 zirgspēku tvaika mašīna, kas kurināta ar zāģu skaidām no dzirnavās esošās koku zāģētavas. Darbojusies arī vilnas kārstuve un vērptuve. 1 stundā ar valčiem samala 250 kg smalko miltu, rupjmalšanā 800 kg miltu, 150 kg grūbu. Gadā strādāja apm. 250 dienas.
Nodibinoties padomju varai, 1940. gadā dzirnavas nacionalizētas, bet 1941. gadā atgūtas, un vācu okupācijas laikā tās darbojušās vācu armijas un vietējo veikalu vajadzībām. Tikusi savākta arī vilna no lauksaimniekiem, kas sasaiņota un nosūtīja uz Vāciju.
Tuvojoties frontei, 1944. gada 23. septembrī Ungurpilī ieradusies vācu spridzinātāju komanda, kas dzirnavas kopā ar lielu daudzumu labības un vilnas nodedzinājuši, nodedzināta arī kokzāģētava un J. Liepiņa saimniecība. J. Liepiņa ģimene devusies bēgļu gaitās.
Pēc kara 1946. gadā dzirnavas atjaunotas, ievietojot malšanas ierīces un inventāru no citām atstātām dzirnavām. Tās piederējušas Valmieras rajona pakalpojumu kombinātam. Ap 1960. gadu darbība izbeigta.
1966. gadā dzirnavu ēku un dēlīšu zāģētavu, kā arī gateri par 14 594 rubļiem nopircis l/a “Komunisma ceļš”. Vēlāk darbu beidzis arī gateris.
ungurpilsstasti.wordpress.com