Pēterlauku vējdzirnavas celtas no 1860. gada līdz 1870. gadam arhitekta F. Šmita vadībā. Tās ir holandiešu tipa vējdzirnavas - vienas no vislabāk mehanizētajām dzirnavām Latvijā, kas darbojās pat līdz 1950. gadam. Pāris gadus atpakaļ tur atradās pirmais baltijā "Vēja muzejs". Šobrīd tiek atjaunotas gan vējdzirnavas, gan blakus esošā piebūve, gan sakopta apkārtne.
www.zudusilatvija.lv
1984.gada Jelgavas laikraksts “Darba uzvara” raksta: “Pēterlauku dzirnavas tagad stāv mierā, bet kādreiz tām bijusi liela nozīme tuvās un tālākās apkārtnes zemnieku dzīvē. Te tās stāv no pagājušā gadsimta vidus. 1860. gadā to īpašniekam Fridriham Šmitam, kas bijis pēc profesijas arhitekts, uzlikts pirmais nodoklis par uzņēmuma turēšanu. Koka daļas izgatavojis Jelgavas meistars uzvārdā Krēde. Nostrādāts pamatīgi, vēl joprojām tas redzams. Apaļus simts gadus dzirnavas malušas Platones un Pēterlauku ražu. Trijiem gaņģiem strādājot, optimāla vēja apstākļos dienā varēts samalt līdz 10 tonnām graudu maizei un lopbarībai. Tagad Pēterlauku vējdzirnavas atrodas LLA pārvaldībā, pamazām tiek restaurētas, šeit paredzēts ierīkot zemkopju darba muzeju. Nosauksim tā, jo īstais muzeja vārds nav izkristalizējies. Muzeja vadītājai Dailai Brambergai daudz īstenojamu ieceru, kā atjaunot holandiešu arhitektūras paraugu un izvietot ekspozīcijas vairākos dzirnavu stāvos. Paredzēts parādīt vēsturis secībā, kā no graudiem iegūti milti, sākot ar graudberžiem un beidzot ar modernu elektrisku malšanas ierīci. Pēdējo reizi dzirnavu spārnus vējš griezis 1956. gadā. Nodomāts tās sakārtot tiktāl, ka varēs iebraukt dzirnavās iekšā ar zirgu, kā tas senāk darīts, izcelt no ratiem graudu maisu, uzvilkt augšā un samalt baltos miltos. Dzirnavās vēl darāms daudz tīri fiziska celtniecības darba. Vajadzīgi entuziasti, kas nežēlotu pūļu muzeja labā. Šeit jau strādājuši Agronomijas fakultātes studenti. Diemžēl viņu padarītais krietni atšķiras no Krēdes veikuma pirms simt gadiem. Tagadējais ir sliktāks. Dzirnavām jābūt arī rūpības muzejam. Aplūkojot eksponātus, viesi varēs apjaust, cik milzum daudz darba zemniekam vajadzējis likt lietā, lai galdā parādītos maizes klaips. Vai nākamajiem zemkopjiem augstākajā pakāpē nebūtu piedienīga ieskaite maizes muzeja radīšanā? Ja ne gluži matrikulā rakstāma, tad labo atmiņu stūrītī glabājama. Krēdes ķīlētais lielais koka zobrats dzirnavu jumtā griezies simts gadu. Tā vajag padarīt darbu!”
manasvietas.blogspot.com