Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīca
Atgriezties Iegūt norādes

Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīca

Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīca

Rīgā Brīvības ielā 119 atrodas Jaunā Ģertrūdes baznīca. Baznīca celta 19031906. gadā, arhitekts Vilhelms fon Striks.


Brīvības iela 119, Rīga, LV-1001
Tālr.: +371 67377236 


Kancelejas darba laiks: 
trešdienās un piektdienās: 11.0013.00,
ceturtdienās: 13.00-18.30 
E-pasts: jaunagertrudes@lelb.lv 

Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnams Brīvības ielā 119, Rīgā. Baznīcā darbojas Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes draudze.

19. gadsimta otrajā pusē strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits, un attiecīgi pieauga arī Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcas noslogojums. Jaunie baznīcēni galvenokārt bija latvieši, vecā baznīca kļuva par mazu un radās vajadzība pēc savas baznīcas latviešu kopām. Jaunās baznīcas celtniecībai Rīgas pilsēta dāvināja zemi nesen uz Aleksandra (Brīvības) un Matīsa ielas stūri pārceltā Aleksandra tirgus vecajā vietā laukumā starp Cēsu, Aleksandra (Brīvības) un Rēveles (Tallinas) ielu.

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskās baznīcas filiālbaznīcas projekta konkursā 1899. gadā uzvarēja Rīgas Politehniskā institūta profesors Vilhelms fon Striks. Pamatakmeni lika 1903. gada 29. maijā (11. jūnijā pēc jaunā stila). Celšanas darbus veica būvuzņēmējs mūrniekmeistars Pēteris Radziņš. Baznīca izmaksāja 135 000 rubļu, naudu savāca ziedojumu ceļā.

Baznīca tika celta no 1903. līdz 1906. gadam, to iesvētīja 1906. gada 11. jūlijā. Baznīcai ir 1600 sēdvietu un 1000 stāvvietu. Staltā, no sarkanajiem ķieģeļiem uz granīta kvadru cokola celtā baznīca ir asimetriska būve ar plastiski bagātu apjomu kompozīciju. Atturīgās neoromāniskās formās veidotā ēka ir viena no pēdējām Rīgā būvētajām eklektisma stila celtnēm, kuras arhitektūrā gan vērojamas jau atsevišķas jūgendstila iezīmes, kas izpaužas tās asimetriskajā kompozīcijā ar stūrī novietoto torni un funkcionāli ērto plānojumu ar plašo draudzes telpu vidusjomā un balkonu sānu jomā. Tas ir viens no nedaudzajiem Rīgas baznīcu interjeriem, kur parādās gan baznīcu iekštelpu apdares pirmsākumi romānikas elementu stilizācija, gan neogotikas traktējums, kas bija raksturīga 19. gadsimta 60. 80. gadiem, gan arī 20. gadsimta sākumā valdošā jūgendstila elementi iekšdurvju apdarē, draudzes telpas solu un vitrāžu izveidē.

1906. gadā baznīcas ērģeles tikušas pārvestas no Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas, kurai uzstādīja lielākas un modernākas. Altāri rotā Jaņa Rozentāla 1911. gada eļļas altārglezna "Kristus svētī bērnus", kas tiek uzskatīta par vienu no mākslinieka sakrālās mākslas šedevriem. Baznīcai ir 69 metrus augsts tornis.
lv.wikipedia.org

 

Dievnams
Izstrādājot jaunās Svētās Ģertrūdes baznīcas projektu, arhitektam bija jāņem vērā šāda pamatprasība tai bija jābūt plašai velvētai baznīcai, kurā būtu ievietojami vismaz 1700 sēdekļi. Bet šī uzdevuma izpildei bija atvēlēti tikai 150 000 rubļi, no kuriem piektās daļas pagaidām trūka. Bez naudas jautājuma projekta izstrādi apgrūtināja arī pati būves vieta, kas bija pārāk šaura.

Profesors Striks ar šīm problēmām veikli tika galā, izvēlēdamies baznīcai divrindīgu pamata plānu (nevis ierasto trīs rindu), kas bija daudz labāk piemērots iegarenai būves vietai. Tādejādi baznīcas plānā bija paredzēta galvenā pārvelvētā telpa un ar stabiem nošķirta sānu telpa, virs kuras paceltos tornis. Pateicoties šādam iekārtojumam, baznīcas apmeklētājiem būtu arī ļoti labi redzama kancele, to nevarētu saredzēt vienīgi aiz stabiem sēdošie baznīcēni. Turklāt šāds telpu plānojums ļāva būtiski samazināt celtniecības izmaksas, jo divu rindu telpas pārvelvēšana ir ievērojami lētāka nekā triju. Tomēr šādam iekšējam iekārtojumam bija nepieciešams arī atbilstošs ārējais izskats, un proti, tornim būtu jāatrodas ēkas stūrī. Torņa izveidošanai baznīcas stūrī bija arī cita būtiska priekšrocība šādi tornis visā augstumā būtu redzams jau no Matīsa un Brīvības ielas stūra, bet ēkai pa vidu izvietotais tornis būtu pārredzams tikai no pavisam neliela attāluma.

Kopš baznīca uzbūvēta, tās ārējais izskats tikpat kā nav mainījies, vienīgi 69 m augsto torni tagad rotā pulkstenis un moderno komunikāciju antenas.  No pilsētas centra nākot, trīs platas durvis ieved Dievnama velvētajā priekštelpā. Virs tās ir izbūvēta plaša zāle, kur notiek iesvētību mācību nodarbības un dažādi sadraudzības pasākumi.  Zālē var nokļūt pa kāpnēm, kuras atrodas pa labi tornī, pusstāvu augstāk esošās durvis ieved baznīcas koros, vēl stāvu augstāk atrodas ērģeles, bet vēl augstāk tornī  lielais baznīcas zvans, kas katru svētdienu aicina draudzi uz dievkalpojumu. 737 kg smago misiņa zvanu, kas tornī bija sākotnēji uzstādīts, 1915. gadā Rīgas evakuācijas laikā izveda uz Krieviju. Draudzei to atgūt neizdevās. Jauno zvanu uzstādīja un iesvētīja 1926. gadā.

 Baznīcas lielās zāles plašums tiešām iespaido. Milzīgi stabi balsta augstus velvētus griestus, no kuriem nokarājas lielie kroņlukturi. Pa kreisi, stūrī – ozolkoka kancele. Bet zāles galā  – Tā Kunga altāris, kuru rotā izcilā latviešu gleznotāja Jāņa Rozentāla altārglezna „Kristus svētī bērniņus”. Sudraba svečturi uz altāra dēļa ir tie paši, kurus pirms vairāk kā simts gadiem jaunuzceltajai baznīcai dāvinājusi tās draudze.

Lielās zāles kreisajā pusē ir kāpnes, kas ved uz Svētajam Ignācijam veltīto kapelu. To pēc pāriešanas uz gāzes apkuri izbūvēja kādreizējā ogļu pagraba vietā. Kapelas altārī ir uzstādīts 16. gadsimtā no koka darinātais krucifikss, bet sienu rotā skaists gleznojums, kurā, līdzīgi kā J. Rozentāla altārgleznā, ir attēlots Jēzus, kurš svētī bērniņus.
www.jaunagertrudesdraudze.lv


Sv. Ģertrūdes baznīcas vēsture
1589. gadā, jau pēc Baznīcas reformācijas, Rīgas namnieki nolēma celt jaunu Ģertrūdes baznīcu luterāņu dievkalpojumiem, kuru iesvētīja 1591. gada Ziemassvētkos, bet jau 1605. gadā, zviedru aplenkuma laikā, tā tikusi nopostīta. Pēc tam uzcelto baznīcu atkal nodedzināja Ziemeļu kara sākumā.

No 1753. gada Ģertrūdes draudze noturēja dievkalpojumus namdara Koha namā (tagadējā Brīvības ielā), un tikai 1781. gadā tā atkal ieguva īstu dievnamu, kuru skaistā izskata dēļ nodēvēja par „jauko baznīcu”. Arī šai baznīcai nebija lemts ilgs mūžs, jo 1812. gada jūnijā, Napoleona karaspēkam tuvojoties, tika nodedzināta Pēterburgas priekšpilsēta (no Marijas ielas līdz Kr. Valdemāra ielai).

Tā kā līdz pat 1857. gadam, kad Rīgai noņēma militārā cietokšņa statusu, priekšpilsētās bija aizliegts celt mūra namus, Svētās Ģertrūdes draudzes vajadzībām uzbūvēja vēl vienu koka baznīcu tagadējā Dzirnavu un Brīvības ielas stūrī. Gan šo, gan 1781. gadā celto baznīcu var aplūkot gleznotāja un vēsturnieka Johana Kristofera Broces (17421823) zīmējumos.

Tikai 1869. gadā beidzot tika iesvētīts jauns mūra dievnams tagadējā Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca, kuru uzbūvēja pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko projekta. Šo baznīcu kopīgi lietoja vācu un latviešu draudzes, kuras palika kopā arī tad, kad 1883. gadā latviešu draudzē sāka kalpot savs mācītājs, un tā kļuva patstāvīga.

19. gadsimta otrajā pusē Rīgā strauji attīstījās rūpniecība un tikpat strauji auga pieprasījums pēc darba rokām. Uz Rīgu darba un labākās dzīves meklējumos devās nabadzīgi laucinieki. Pilsētas iedzīvotāju skaitam palielinoties, skaitliski auga arī kristīgās draudzes. Lūk, kā avīzē Baltijas Vēstnesis (30.05.1903., Nr.119) aprakstīta tā laika situācija Sv. Ģertrūdes baznīcā: „Bet tā kā dažu gadu desmitu laikā vācu draudze bija vairojusies līdz apm. 10 000 dvēseļu, bet latviešu – pat līdz apm. 35 000 dvēseļu, tad iestājās liela neērtība, kas ar katru gadu kļuva nepanesamāka, un kura piespieda domāt pie jaunas baznīcas celšanas latviešu draudzei.”


1896. gadā jaunās baznīcas būvei bija pasniegta pirmā dāvana – 10 rubļi. Tajā pašā gadā bija sarīkota pirmā kolekte vācu draudzē un pēc tam arī latviešu draudzē. Turpmāk abas draudzes pie uzsāktā darba strādājušas vienprātīgi un uzcītīgi. Pilsēta baznīcas būvei dāvināja zemi pie tā sauktā Lielā pumpja, savukārt baznīcas administrācija saņēma no iekšlietu ministra atļauju sarīkot vispārēju dāvanu vākšanu no visiem luterticīgajiem Rīgas iedzīvotājiem. Pateicoties ļoti teicamai dāvanu lasīšanas organizēšanai, dāvinātāju devīgumam un dāvanu lasītāju uzcītībai, līdz 1899. gada Lieldienām bija savākti 88 000 rubļu. Tam klāt nāca ziedojumi no dažādām iestādēm, mantojumi un citi līdzekļi tā kā varēja sākt domāt par baznīcas būvi. No vairākiem iesniegtajiem baznīcas projektiem pirmo godalgu saņēma Rīgas Politehniskā institūta profesora Vilhelma fon Strika projekts. Baznīcas pamatakmeni ielika 1903. gada 29. maijā un trīs gadus vēlāk, 1906. gada 11. jūnijā, jauno Sv. Ģertrūdes baznīcu iesvētīja.


Baznīcas pamatakmens likšana
Pēc jauktā kora dziedājuma Rīgas pilsētas prāvests Doma baznīcas virsmācītājs Gētgens savu runu latviešu valodā iesāka ar Pāvila 1.Kor. 12, 26. pantu:  „Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.” Un tāda prieka diena esot šodien draudzei, ka viņa, līdzīgi kā Dāvids, varot izsaukties (Ps 118:24) „Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” Šī vieta arī lauciniekiem esot labi pazīstama. Iebraukdami un izbraukdami no Rīgas, viņi šeit dzesējuši slāpes. Vēlāk ļaudis, te tirgodamies, krājuši laicīgās mantas. Arī turpmāk šeit pulcēsies tautas, bet dzesēs ne miesas, bet dvēseles slāpes, krājot ne laicīgās, bet mūžīgās dvēseles mantas.

Pamatakmens iemūrēšanas ceremonija notika šādi: kastītē ielika Pamata akmens likšanas aktu, kam bija pievienots Sv. Ģertrūdes baznīcas vēstures apraksts, dažas monētas, Bībeli, baznīcas plānu un citus drukātus rakstus. Tad kastīti aizlodēja un ielika pamatakmenī. Kamēr notika akmens iemūrēšana, mācītājs Šābers nolasīja Pamata akmens likšanas aktu vācu valodā, bet mācītājs Valters – latviešu valodā. Kad mūrēšanas darbs bija pabeigts, mūrnieku meistars nodeva āmuru mācītājiem, kuri katrs sita savus trīs āmura sitienus, sakot piemērotu Bībeles pantu. Tam sekoja iesvētīšanas lūgšana, kuru noturēja pilsētas prāvests. Ceremonija noslēdzās ar kora dziedājumu pūtēju orķestra pavadījumā.


Dievnama iesvētīšana
Pēc baznīcas telpu, altāra, kanceles, ērģeļu, zvana un baznīcas rīku iesvētīšanas, visi klātesošie mācītāji katrs teica pa vienam Bībeles pantam. Tad ērģelnieks P.Jozuus nospēlēja svinīgajam pasākumam piemērotu skaņdarbu, bet Ģertrūdes baznīcas jauktais koris nodziedāja „Tās debesis izteic..”. Un tad ieskanējās baznīcas zvans – skaļi, gaiši un svinīgi. Tas bija pats svinīgākais brīdis. Tad pēc draudzes dziesmas „Lai Dievu visi teic” noturēja liturģiju. Sprediķim mācītājs Valters bija izvēlējies Dāvida dziesmas vārdus: „Svētums ir Tava nama jaukums, ak, Kungs, mūžām.” Pirms lūgšanas draudze nodziedāja „Cik jaukas Tavas mājas”. Ar liturģiju altārī un draudzes dziesmu iesvētīšanas ceremonija beidzās un baznīcēni, ērģeļu skaņām plūstot, atstāja savu baznīcu.
www.jaunagertrudesdraudze.lv