Pateicoties baznīcas dibinātāja Georga fon Firksa (Georg von Fircks) un viņa pēcnācēju rūpēm, Nurmuižas baznīca (1594) visā Ziemeļkurzemē uzskatāma par izcilāko.
Nurmes baznīca
Lauciene, Laucienes pagasts, Talsu novads, LV-3285
Tālrunis: +371 29243745
E-pasts: nurmesbaznica@inbox.lv
Tā ir taisnstūrveida plāna trīsjomu būve ar poligonālu apsīdu, sakristeju un neogotiskās formās būvētu 47 metrus augstu zvanu torni. Askētiskais korpuss ar piecām logu ailām sānu sienās pārsegts ar stāvu kārniņu jumtu, šaurāka un zemāka apsīdas daļa piekļaujas korpusa austrumu galam, tās pārsegums un logi tādi pat kā korpusam – iedziļināti mūrī, pārsegti ar pusaploces ailu. Līdz pat pēdējam laikam logos vēl vizmoja sīkrūšu stiklojums svina ietvaros – unikāls 17. gadsimta amatniecības piemineklis. Baznīcas sienas klāj apmetums, kurā ap logu ailām veidotas grafiskas dekoratīvas apmales, bet korpusa stūros bijis dekoratīvs rustojums. Baznīcas dārzu ar kapsētu ietver no laukakmeņiem mūrēts, apmests un kārniņiem pārsegts žogs ar vārtu arku uz baznīcas centrālās ass.
Monumentālā celtne 1674.–1687. gadā ieguva greznu kokā grieztu iekārtu, ko papildina daudzi gleznojumi. Altāris un kancele liecina par kāda nezināma autora pilnīgi oriģinālu rokrakstu, kas Latvijā sastopams vienīgi šajā objektā.
Pie šīs iekārtas komplekta pieder arī pults, efektīgā un dievnamos reti sastopamā kristāmtrauka pamatne, baznīcēnu soli ar apkalumiem un ģerboņu gleznojumiem, ērģeļu luktas ar gleznojumiem, biktssols. Darbojošās ērģeles būvētas 1840. gadā. Ievērību pelna altāra priekšā novietotā grezna, akmenī kalta kapa plāksne, veltīta Georga fon Firksa un viņa sievas Annas piemiņai – viens no izcilākajiem akmens tēlniecības pieminekļiem Latvijā. Pagrabos – Firksu dzimtas kapenes. Apsīdas daļā vizmo restaurēti sīkrūšu stiklojumi svina ietvaros – unikāls 17. gadsimta amatniecības piemineklis. Baznīcas kapsētu ietver no laukakmeņiem mūrēts, apmests un kārniņiem pārsegts žogs ar vārtu arku.
Baznīcas pamatlicējs ir Nurmuižas īpašnieks Georgs fon Firkss, kurš, būdams Oktes un Šķēdes īpašnieks, 1566. gadā nopirka arī Nurmuižu, līdz ar to uzsākdams Firksu dzimtas valdīšanu šajā kadreizējā ordeņa īpašumā. Firksu ģimene Nurmužā dzīvo līdz pat agrārreformai, vienlaicīgi arī turpinādama rūpēties par baznīcas labklājību, kā to savā testamentā bija novēlējis pirmais Nurmuižas Firks. Drīz pēc muižas iegūšanas īpašumā un pakļaujoties Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda Ketlera rīkojumam par baznīcu atjaunošanu un celšanu hercogistes teritorijā, viņš uzsāka būvēt baznīcu. Ir ziņas, ka 1594. gadā tā bijusi uzcelta. 1599. gadā šīs baznīcas tornim Georgs dāvājis divus zvanus, kas minēti vēl 1887. gada baznīcas aprakstā. Tiesa gan, viens no tiem 1803. gadā pēc Kārļa Levina Firksa pasūtījuma parliets no jauna. Par to, kāda izskatījās šī 16. gadsimta beigās celtā baznīca, mums ziņu nav. Tomēr ir skaidrs, ka tā jau sākotnēji iecerēta kā dzimtas apbedījumu vieta, jo kad 1600. gadā Georgs Firks pameta šo pasauli, viņa mirstīgās atliekas guldīja zem apsīdas izbuvētā velvē, bet altāra priekšā tika novietota grezna akmenī kalta kapa plāksne, veltīta Georga un viņa sievas Annas (dzimušas Rozenas) piemiņai, tā veidota manierisma formās un ir viens no izcilākajiem akmens tēlniecības pieminekļiem Latvijā. Mirusās personas te attēlotas pilnā augumā guļus uz muguras ar uz krūtīm sakrustotām rokām. Vīrietis tērpts bruņās, bruņucepure atrodas viņam pie kajām. Sieviete ģērbta, garā, vertikālām, ornamentētām joslām dekorētā tērpā. Abiem krokotas apkakles. Plāksni pa perimetru ietver teksta josla un dzimtu ģērboņi medaljonos. Starp figūru galvām mākoņu vālu ietvērumā redzama Kristus – Pasaules Valdnieka pusfigūra. Kaut arī plāksnes cilnis samērā zems, tomēr tā izpildījums pietiekami rūpīgs, pat smalks. Personu sejas vaibstiem piemīt individuālas pazīmes, par ko liecina tas, ka stilistiski un kompozicionāli analogajā plaksnē, kas atrodas otrpus altārim un tiek uzskatīta par Marka fon dem Berges un viņa sievas Elizabetes, dzimušas Tīzenhauzenas (Georga vecākā dēla sievas vecāku) apbedījuma zīmi, personāžu sejas vaibsti ir pilnīgi atšķirīgi no Firksu plāksnē redzamajiem.
1673.–1687. gados baznīcā norisinājās plaši celtniecības darbi, kuru rezultātā tapa tas arhitektoniskais un mākslinieciskais veidols, ko mēs šodien pazīstam kā Nurmes baznīcu.
1840. gadā arī ierīkotas jaunas durvis no torņa telpas uz zāli. Iespējams, ka 1859. vai 1898. gadā notikuši remontdarbi baznīcas iekštelpā, kuru laikā pamatīgi pārkrāsoti un pārzeltīti kokgriezumi, un sākotnējā, stipri satumsusī, altāra glezna nomainīta ar jaunu. (1994. gadā, veicot kanceles skulptūru krāsojuma nostiprināšanu un attīrīšanu, restauratore Signe Rugevica uz vienas kolonniņas pamatnes un zem gliemežnīcas konstatēja minētos gada skaitļus un parakstu "Karl Zeuler").
1874. gadā, pakļaujoties vēlmei "uzlabot senatnīgo arhitektūru, padarīt to gotiskāku", rietumu ieejai piebūvēts perspektīvais portāls ar ozolkoka durvju vērtnem.
1898. gada zibens aizdedzināja baznīcas torni, tomēr nenodarot lielāku postu celtnei. Tornis atjaunots 1906. gadā.
Kopš 1919. gada par baznīcas uzturēšanu rūpējas tās draudze. Turpmākajos gadu desmitos notikusi gandrīz vai vienīgi baznīcas kopšana un krāsošana, un 1934. gadā pārkrāsota arī visa baznīcas iekārta.
Laiks pēc 2. pasaules kara Nurmes baznīcai un draudzei bija lielu pārbaudījumu laiks, kas, diemžēl, netaupīja arī baznīcas ēku un mākslas priekšmetus tajā. 1981. gadā draudze, kas vairs nespēja izturēt nodokļu slogu, bija spiesta no baznīcas izmantošanas atteikties, ēka zaudēja savus īstos saimniekus un, ja līdz šim plaisas mūros, krīta putekļi kaktos, nelīdzena grīda, pat caurumi sīkrūšu logos bija tādas kā dabiskā vecuma pazīmes, tad pēc draudzes aiziešanas tās pārvērtās strauja sabrukuma simptomos. Lai nodrošinātu mākslas priekšmetu saglabāšanu, dievgalda piederumus, griestu lukturus un viegli pārvietojamās gleznas nodeva glabāšanai Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā. Pati ēka līdz ar iekārtas priekšmetiem tika nodota Laucienes ciema padomes pārvaldījumā.
1983. gadā sākās baznīcas jumta remonts, kas gan nevedās pārāk raiti un tā laikā no vandāļu iebrukuma cieta kanceles kokgriezumi un ērģeles. Ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības atbalstu tomēr izdevās jumta remontu pabeigt un restaurēt Talsu muzejā glabāšanā nodotās gleznas.
Diezgan skumja un nolaista baznīca sagaidīja Atmodas sākumu un draudzes atgriešanos 1990. gadā. Sākās jauns posms Nurmes baznīcas dzīvē, kurā iesaistījās gan draudzes locekļi, gan seno patronu pēcteči.
Jau savu 400 gadu jubileju baznīca sagaidīja ar savilktām velvēm, sakārtotu kapeņu velvi, nokrāsota gan no iekšpuses, gan ārpuses, tīra un mirdzoša. Tagad nomainīts arī torņa jumta segums, sakārtots mūra žogs un veikti citi remontdarbi, kuri vēl aizvien turpinās, tāpat kā turpinās draudzes aktivitāte šajā senajā, skaistajā Dievnamā.
Vairāk: garamuzika.lv