Ceļā no Turaidas uz Raganu atrodas Krimuldas baznīca (arī Kubeseles baznīca). Tā bija viena no pirmajām baznīcām Līvzemē un ar daudzām izmaiņām saglabājusies līdz pat mūsdienām. Blakus baznīcai atrodas Kubeseles pilskalns, kurā uzcelta mācītājmuiža. Pilskalna pakājē atrodas kalniņš, kuru dēvē par Kaupo kapa vietu, lai gan ticams, ka Kaupo apglabāts pašā baznīcā.
Baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 1205. gadā priesteris Alobrants uzceļ baznīcu lībiešu apdzīvotajā Kubeselē, nodedzinātās Kaupo pils tuvumā. No baznīcas 1613. gadā bija palikušas tikai četras sienas. Atjaunošanas darbi uzsākti 1643. gadā un 1699./1701. gadā.
Līdz 17. gs. otrai pusei baznīcas arhitektūra bija vienkārša: ar sarkanajiem dakstiņiem klātiem divslīpju jumtiem segta celtne ar nelielām , dziļām logailām.
17. gs. beigās zvans karājies kādā vītolā uzkalniņā blakus baznīcai. Tikai 1699. gadā meistars Vēde uzcēla tālaika Vidzemes lauku baznīcām tik raksturīgo nelielo jomtgales tornīti, kuru rotāja lode un gailis. 18. gs. uzcēla mācītājmuižu. Plašāka pārbūve notika 1865. gadā.
1902./1905. gadā koka torņa vietā tika uzcelts 46 m augsts, masīvs mūra tornis, pēc Augusta Reinberga projekta. I Pasaules karā tornis sašauts, atjaunots 1924. gadā.
krimuldasbaznica.lv
Krimuldas evaņģēliski luteriskā baznīca (agrāk arī Ķizbeles jeb Kubeseles baznīca, latīņu: Cubezele) ir luterāņu baznīca, kas atrodas Krimuldas novadā. Baznīca ir celta 1205. gadā, kad lībiešu ķēniņš Kaupo atgriezās no vizītes pie Romas pāvesta Inocenta III, un kopā ar priesteri Alebrandu uzcēla Kubeseles baznīcu.
Blakus Krimuldas baznīcai atrodas senais Kubeseles pilskalns, uz kura atrodas 1775. gadā celtā Krimuldas mācītājmuižas ēka, un kapukalniņš ar Kaupo pieminekli.
Vēsture
Senāko Kubeseles baznīcu senā kulta vietā blakus savam pilskalnam licis uzcelt Gaujas līvu ķēniņš Kaupo. Pirms nāves viņš savus zemes īpašumus novēlējis draudzei.
Līdz 17. gadsimtam baznīcas arhitektūra bija lakoniska: vienjoma sarkaniem dakstiņiem klātiem divslīpju jumtu bieza mūra celtne ar šaurām, dziļām logailām. Zviedru Vidzemes baznīcu revīzijā 1630. gadā konstatēts, ka baznīca bijusi bez spārēm un jumta, vienīgi koris segts salmiem, 1643. gada revīzija secināja, ka baznīca ir bijusi gatava, tikai vēl bez griestiem, 1669. gadā norādīts, ka baznīca joprojām bez griestiem, zvans karājoties kalnā uzceltās stalažās; 1699. gadā Domēņu lietu (Ekonomische Verwaltnung) pārvaldnieks (Statthalter), Zviedrijas karaļa vietvaldis Mihaēls fon Štrokirhs (Mikael von Strokirch, 1649 – 1723–24?), uzdeva namdarim salabot sakritušo baznīcu – uzlikt jumtu, ielikt logus, meistars Indriķis (Heinrihs) Vēde, kurš nereti strādāja pēc zviedru būvmeistara Larsa Nilsona Spāka (Lars Nilson Spaak) projektiem, uzcēla nelielu jomtgales tornīti ar gaili.
Pēc Lielā Ziemeļu kara 1739. gadā baznīca atkal bija nonākusi nožēlojamā stāvoklī, pat baznīcas kancele atbalstīta ar trim sētas mietiem; 1775. gadā atkal laboja jumtu, bet 1865. gadā izdarīja pamatīgu remontu, kanceli pārcēla ziemeļu stūrī, ievērojami paplašināja triumfa arku, lika jaunus ģipša griestus, solus un durvis.
1865. gadā Krimuldas muižas īpašnieks Līvens un Engelhārtes muižas īpašnieks Konrāds fon Dāls ziedoja naudu baznīcas izgreznošanai, 1870. gadā tika mainīta altārglezna, ko pagādājis Bīriņu muižas īpašnieks Augusts Frīdrihs fon Pistolkorss, kurš pats iesvētīts šajā baznīcā, jo „vecā bilde ar savām raibām pervēm, cik mīļa arī nebūtu apradušai draudzei bijusi, tomēr nesaskanēja kopā nedz ar baznīcas glītumu, nedz ar mācītas sirds lutinātām domām”, tāpēc pēc Bertela Torvaldsena marmora skulptūru parauga viņa skolnieks Johans Nepomuks Cvergers (Zwerger, 1796–1868) izgatavoja jauno altāri; Pistolkorss lika dibenlogos ievietot sarkanas, bet sānos – zaļas un sarkanas – vitrāžas, taču vecā altārglezna atstāta altāra loga sienmalā, bet kancelei blakus iepretim kancelei Pistolkorss licis novietot Lutera krūšutēlu uz tumšsarkana fona, uz ģērbkambara griestiem uzgleznot bībeli ar krustu un palmaszaru, kā arī iecerēja rotāt ģērbkambari ar ar baznīcas kādreizējo mācītāju un draudzes priekšnieku – „mūsu draudzes neaizmirstamu citkārtīgu kopēju un ganu” – attēliem, sākot ar Pistolkorsa mātes tēvu grāfu Augustu Mellīnu, ilggadēju baznīcas tiesas priekšsēdētāju, Krimuldas un Pēterupes baznīcu pērminderi, mācītāju Emanuēlu Pēgavu, kam iepriekšējais kapos licis akmeni, bet Pistolkorss – zelta burtus, bīskapu Ulmani, mācītāju Bekmani, Paulu Zībergu, kurš devies uz Pēterburgu. Šajā laikā baznīcas pērminderi bija Eduards fon Radeckis un Augusts Langals (August Langhals), bet mācītājs – Vilhelms Frīdrihs Valters Otrais, kurš dzīvoja Engēlhartē, ko nedrīkst sajaukt ar Vilhelmu Frīdrihu Valteru Pirmo, kurš dzīvoja Ropažos, būdams Ropažu un Allažu mācītājs. Jaunā iekārtojuma atklāšana bija apvienota ar Pistolkorsa vecākā dēla Aleksandra pirmā krustbērnu kristībām.
No 1902. gada līdz 1905. gadam pēc Augusta Reinberga projekta koka torņa vietā tika uzcelts 46 m augsts, masīvs mūra tornis. Jaunas ērģeles iegādātas un iesvētītas 1926. gada 7. martā ar 778 stabulēm (13 balsis), izmaksājušas Ls 6900, 1930. gadā sakarā ar dievnama 725 gadu jubileju to atjauno, bet 1940. gadā arhitektūras students Ansis Bērziņš uzsāk dievnama izrotāšanu.
1823. gadā Kristiņš no Katlakalna uzbūvē ērģeles ar deviņiem reģistriem, kuras kā nederīgas pārdeva Jērkules skolai par 150 rubļiem, bet 1910. gadā Martina firma uzbūvēja jaunas, ko nopostīja Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā.
Krimuldas baznīcas ēka ir Latvijas Republikas valsts nozīmes kultūras piemineklis no 1930. gada Pieminekļu valdes, vēlāk Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas aizsardzībā ar Nr.6701.
lv.wikipedia.org