Ap 1885. gadu daudzi Kolkas iedzīvotāji pārgāja pareizticībā un Kolkā nodibināja pareizticīgo draudzi.
Kolka ir vienīgais jūrmalas ciems, kur 1890. gadā (citos datos 1891. – 1892.) uzcelta pareizticīgo baznīca un nosaukta par Kristus Piedzimšanas pareizticīgo baznīcu (Rīgas Eparhijas arhitekts Apollons Ēdelsons, būvuzņēmējs Voosts). 1982. gadā draudzei nācās atteikties no sava dievnama. Baznīca tika izdemolēta.
Laukakmens mūra ēka ar sarkano ķieģeļu apdari, četrstūru plānojumu, izbūvētu altārdaļu, torni ar skārda jumtu un diviem sīpolveida kupoliem atjaunota 1989. – 1999. Zvans uzlikts 1936.
visit.dundaga.lv
Pareizticīgo draudze Kolkas zvejniekciemā
Vecākās ziņas par Kolkas pareizticīgo draudzi bijušas lasāmas vietējā luterāņu baznīcas tornī atrastajā dokumentā, kas vēstī, ka 1880. gados daudzi iedzīvotāji pieņēmuši pareizticību, ar to tikuši iepazīstināti arī luterāņi: „Ik pa brīdim kordona ēkās latviešu valodā notur grieķu dievkalpojumus. Sekas bija tādas, ka no 1885. gada pavasara līdz vasarai pie valsts baznīcas pārgājušas 150 dvēseles, un proti, visvairāk Kolkā, vismazāk Ģipkā”. Šajā 1885. gadā tad arī dibināta draudze un izveidota draudzes skola.
Lai taptu dievnams, savu atbalstu, tāpat kā vēl daudzām Latvijas baznīcām, sniedza toreizējais arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs), kurš tolaik no valdības eparhijai dabūja pabalstu baznīcu būvei – viņa valdīšanas 10 gados tika uzcelti 70 dievnami, no tiem 18 Kurzemē un Zemgalē. Kolka bija vienīgais lībiešu ciemats, kur 1890. gadā sāka celt pareizticīgo baznīcu, kas 1892. gada 8. novembrī tika iesvētīta par godu Kristus Piedzimšanai. Krustveidīgajā no laukakmeņiem celtajā dievnamā (arhitekts bijis Rīgas eparhijas arhitekts Apollons Edelsons) varētu pulcēties līdz pat 600 dievlūdzēju. 1936. gadā uzstādīts zvans, bet 2 kilometrus tālāk atrodas Kolkas pareizticīgo kapi.
Saglabājušās vēsturiskas ziņas par svētkalpotājiem Kolkā: XX gadsimta 80–tajos gados te kalpojis tēvs P. Ceriņš, 1907. gadā t. Pēteris Pruss, 1923. g. t. Toms Krāģis.
Sākot ar 1915. gadu, kad daudzi Kolkas pareizticīgie devās trimdā uz Krieviju, bēgot no vācu varas, draudze piedzīvoja grūtus laikus. Taču starpkaru Latvijā Kolkas draudze atdzima un to veidoja lībieši, kas turpināja kopt savas valodas tradīcijas arī tad, kad Kārļa Ulmaņa oficiālā politika bija vērsta pret to – kad Latvijas valdība bija aizliegusi lībiešu rakstīto vārdu, bet igauņi un somi palīdzēja, izdodot lībiešu grāmatas savā zemē.
No 1934. līdz 1936. gadam Kolkā lībiski kalpoja priesteris Jānis Tone, pēc viņa nāves nāca Dundagas priesteris Jānis Garklāvs, kurš lībiski neprata (tēvs Jānis 1943. gadā kļuva par Jelgavas bīskapu, bet 1944. gadā bija spiests doties uz ASV). Pēckara gados (1948.-1954. g) Kolkā kalpoja t. S. Pokrovskis.
Padomju laikā draudze nespēja samaksāt milzīgos nodokļus un 1982. gadā draudzes vecākā Ksenija Adamkoviča nodeva dievnama atslēgas. Viss inventārs un vērtīgākās ikonas tika nodotas Talsu muzejam, bet ēka – Kolkas ciema izpildkomitejai, kas 1987. gadā nolēma to izmantot par kapliču un sāka restaurācijas darbus.
Pašreizējā draudzes vecākā Ņina Dāvidsone atceras, ka nelielās un, pēc toreizējo ierēdņu domām, nevērtīgākās ikonas bijušas izmestas izgāztuvē, tur vietējie pareizticīgie gājuši tās izvilkt un izrakt, lai pasargātu svētumus no zaimošanas.
Draudze atjaunota 1991. gadā. Pēc vairāku gadu atjaunošanas un remonta darbiem, 1999. gada 26. decembrī dievnams svinēja iesvētīšanas svētkus. No Talsu muzeja atgūtas vērtīgās ikonas, viena no tām ir īpašs dārgums – Dievmātes ikona, kas iesvētīta svētā Atona kalna krievu pareizticīgo klosterī un 1894. gadā kā garīgs stiprinājums uzdāvināta kādam Kurlandes guberņas ciematam, pēc tam ikona nonākusi Kolkas baznīcā.
Pēdējos gadus šeit brauc kalpot tēvs Nils Druvaskalns, kopā ar viņu palīgi no Rīgas Debesbraukšanas draudzes.
http://www.pravoslavie.lv