Pilsētas vecākā ēka, celta 1651. gadā. Tā ir iekļauta Latvijas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Ap baznīcu saglabājies laukakmeņu mūra žogs.
Ēka nav būtiski pārbūvēta, un tās interjerā saglabājušās daudzas oriģinālas detaļas – 18. gadsimta sākuma baroka stila kancele un altāris ar koka skulptūrām un akanta lapu vijumiem, manierisma stila griestu lustra.
Baznīcas tornī izveidota neliela ekspozīcija par dievnama vēsturi.
liepaja.travel
Kad Durbē 14. gadsimtā uzceļ mūra pili, tajā ir arī pils baznīca. 15. gadsimtā uzceļ citu baznīcu ārpus pils. Zināms, ka 1451. gadā Durbē bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadaskaitli. 1496. gadā tai minēts katoļu priesteris. 1525. gadā nodibināta mācītājmuiža. Kurzemes landtāga lēmums lika pamatu jaunas baznīcas būvei, kas tika celta ar Kurzemes hercoga pabalstu, pabeigta ar draudzes līdzekļiem un ievētīta 1651. gada 28. februārī. Baznīcu iesvētīja mācītājs Hermanis Topiuss, kas bija iecelts par Grobiņas prāvestu. Baznīcu uzturēja apkārtējās muižas.
Durbes baznīcā ir 18. gadsimta kancele un altāra retabls ar kokgriezumiem, kroņlukturis no 1609. gada un sens kristāmtrauks. Ērģeles būvētas 1834. gadā un pārbūvētas 1874. gadā. Tornī ir divi 1896. gadā lieti zvani. 1903. gadā tika uzstādīts torņa pulkstenis, kas darbojās līdz 1922. gadam, remontēts 1935. gadā. Daļēji saglabājušās senās māla grīdas flīzes.
1770. gadā ir pabeigta baznīcas torņa būve. Baznīca vairākkārt paplašināta un remontēta: 1847., 1872. un 1908. gadā. 19. gadsimta pārbūvju rezultātā tā zaudēja savu sākotnēji slaido torni. Velve virs altāra tika aizmūrēta, kad baznīcu pagarināja.
Pie sienas blakus kancelei ir marmora piemiņas plāksne 1919. gada Latvijas brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.
1872. gadā ap baznīcu uzbūvēja akmens mūri. Pie baznīcas bijusi sena kapsēta, daži kapi vēl saglabājušies. Pie baznīcas apglabāts mācītājs Edmunds Proktors (1815 – 1865), kura ģimenē Kronvalda Atis bija mājskolotājs.
Senos laikos Durbes mācītāji apkalpojuši ļoti plašu novadu no Aizputes līdz leišu robežām, no 1573. gada latviešu iedzīvotājus apkalpo savs un vācu iedzīvotājus savs mācītājs, bet 1857. gadā draudzi sadala patstāvīgās Ziemeļu un Dienvidu draudzēs. Pie Ziemeļu draudzes piederēja Ilmājas baznīca, bet pie Dienvidu draudzes piederēja Sv. Bartolomeja (Ilzenes jeb Bunkas) baznīca. 1857. gadā arī celta latviešu draudzes mācītājmuiža, jo iepriekšējā 1853. gadā kopā ar baznīcas arhīvu nodega.
20. gadsimta sākumā katrā draudzē bija ap 6000 locekļu, divdesmito gadu beigās – ap 1000.
Laikā no 2003. līdz 2005. gadam ar Kurzemes apvienoto fondu Vācijā (Vereinigte Kurländische Stiftungen), fon Bordeliusu ģimenes un Erfurtes Tomasa draudzes palīdzību atjaunoti torņa un galvenā korpusa jumti.
visitdurbe.lv