Tvaika lokomobīles bija paredzētas kuļmašīnu darbināšanai. Tvaika dzinēja lokomobīles 19. un 20. gadsimta mijā nomainīja ar zirgu darbināmās kuļmašīnas, tās tika kurināta ar malku, un to spēks bija ūdens tvaikos. Kulšanas laikā kopā ar kuļmašīnām lokomobīles tika pārvestas no sētas uz sētu, aicinot uz talkām arī kaimiņus. Ar kopīgiem mielastu galdiem un dziesmām tie izvērtās par nozīmīgiem sabiedriskās dzīves notikumiem.
Dažādām graudu kultūrām bija nepieciešams atšķirīgs tvaika spiediens: 7-8 atmosfēras. Lokomobīlēm mēdza būt divu un četru taktu dzinēji; uz vienu kloķvārpstas apgriezienu bija divi darba gājieni, bet virzuli spieda tvaiks. Virzuļa pusceļā tvaika dalītājs izlaida to pa skursteni ārā. Tālāku griešanos nodrošināja spara rats, kura svars ir apmēram 200 kilogrami.
Konkrētā lokomobīle izgatavota 20. gs. sākumā “Ruston, Proctor & CO” Linkolnā, Anglijā, bet toreizējā kolhozā “Druva” lokomobīle nogādāta 1980. gadā. Tā atvesta no Tukuma rajona Vānes pagasta Variebas ciema un uzstādīta pie mehāniskajām darbnīcām. Jau tad šī lokomobīle definēta kā tūrisma objekts un izmantota darba tradīciju popularizēšanā. Uzsākot ražas novākšanu, lokomobīle tika iedarbināta un, dūmiem kūpot, kolhoza “Druva” kombaini devās tīrumos. 2016. gada 10. septembrī pie šīs lokomobīles tika pacelts Eiropas Kultūras mantojuma dienu karogs.
turisms.saldus.lv