Pārdzīvoto karu, mēra un posta gadu notikumi tautas atmiņā dzīvo ilgi. Viens no šādiem atmiņu un leģendu avotiem ir Lielais Mēris, kas plosījās no 1710.–1711. gadam. Par šīs sērgas posta darbiem Latvijā atrodami savdabīgi liecinieki – mēra akmeņi. Plašāk pazīstamie ir Mazirbes mēra akmeņi – Latvijas medicīnas pieminekļi – ar latīņu valodā iekaltiem vēstījumiem par laiku, par notikumiem lībiešu zemē un vēsturiskām personām.
Mazirbes mēra akmeņos iekaltās rakstu zīmes ir saistījušas vēsturnieku interesi jau 19. gadsimta beigās, šai laikā Mazirbes vēsturi sāk pētīt Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis valodnieks Sjergens un Kalmeijers. Pētījumi liecina, ka ir bijuši četri mēra akmeņi, taču laika gaitā viens no akmeņiem ir pazudis, izziņu avotos norādes par akmens atrašanās vietu nav, it kā iemūrēts mācītājmuižas saimniecības ēkas pamatos.
Mazirbes mēra akmeņi atrodas Mazirbes baznīcas austrumu galā, Pakalnu māju tuvumā. 3,5 m garajam un 2,8 m platajam akmenim blakus aug kļava ar stārķa ligzdu galā. Akmens tuvumā 18. gadsimtā ierīkots lībiešu kapulauks, tolaik tad arī akmens virsma tika nolīdzināta un tajā iekalts uzraksts. Šis mēra akmens ir vienīgais, kas vēl atrodas savā īstajā senajā vietā, pārējie ir pārvietoti. Uzraksts laika gaitā stipri cietis, ir pamats uzskatīt, ka tas vēstījis 1710. gada mēra epidēmijā un Zviedrijas karaļa XII (1682–1718) iebrukumā (viņa flote bloķēja Kurzemes piekrastes ostas, tāpēc sākās bads) bojāgājušo lībiešu skaitu.
Otrs mēra akmens sākumā atradies netālu no mācītājmuižas centra, bet vēlāk iemūrēts saimniecības ēkas pamatos, tad ilgus gadus atradies pagalmā pie pakalnu mājām, bet 1999. gada pavasarī novietots blakus iepriekš aprakstītajam akmenim. Tajā nosauktas armijas, kas Ziemeļu kara laikā (1700–1721) pārsteigušas Kurzemi, un pastāstīts, ka 1710. gadā, kad atgriezies jaunais Kurzemes hercogs Vilhelms (1692–1711), iepriekšējā hercoga Kazimira dēls un bads piemeklēja Kurzemi. Maijā atgriezās hercogs Fridrihs Vilhelms. Kazimira laikā Dundagas piekrastē no Jaunciema līdz Zozmai (Cocmai) 1600 iedzīvotāju, tagad dzīvi palikuši 10.
Kāds ir šo iekalto datu pamatojums un kāds – šo notikumu atspulgs citos vēstures avotos? Dundagas muižas īpašnieka barona Ostena – Zakena dzimtas arhīvā glabājas ievērojams skaits interesējošā laika liecību. Irbes un Ģipkas draudzes mācītāja Matiasa Petrsona sastādītais pārskats par Dundagas jūrmalas iedzīvotāju demogrāfisko ainu laikā no 1711.–1717. gadam vēsta sekojošo: vidēji gadā nomiruši 5–10 cilvēki, bet piedzimuši 25–30 bērni. Savukārt ekonomiska rakstura dokumenti liecina, ka gandrīz visas jūrmalas zvejnieku sētas maksājušas nodevas gan naudā, gan graudā.
Ārsta A. Rafaēla pētījumi 1908. gadā liecina, ka Mēris Kurzemi sasniedzis jau 1709. gadā, Ventspili – 1710. gada jūnijā. Šajā pētījumā nav ne lībiešu ciema nosaukumu, ne Dundagas, ne Kolkas vārda. Šie fakti liek domāt, ka jūras piekrastē upuru skaits salīdzinoši bijis niecīgs, jo Kurzemes lībiešu ciemi bija tālu no satiksmes maģistrālēm, bet no pārējās Kurzemes tie bija izolēti ar purva un meža joslu.
Starp lībiešu apdzīvoto piekrasti un Dundagas pili stiepās Slīteres Zilie kalni un biezs mežs. Tas atdalīja lībiešu apmetnes no pārējās pilskungam Maidelim pakļautās teritorijas. Baronam radās nepieciešamība pēc uzticama cilvēka piekrastes zvejniekciemos, tādēļ 18. gadsimta sākumā Mazirbē izveidoja mācītājmuižu.
Trešajā mēra akmenī ir labi saglabājies 14,5 rindu garš uzraksts – epitāfija Mazirbes un Sīkraga pastorāla dibinātājam G. H. Jansenam: «TOMS. Georgs Hristofs Jansens, mācītājs. Dundagas piejūras baznīcās darbojies sešus gadus...» un mācītājiem, kas no 1676. gada līdz Lielajam mērim apkalpoja Dundagas piekrasti.
Vistuvāk tā laika notikumiem dzīvojis mācītājs Petrsons, kas Mazirbē sācis strādāt 1711. gadā un pats pārdzīvojis mēri. Bet ir arī iespējam, ka amatu brāļu vārdus un baisos notikumus licis iemūžināt mācītājs Matiass Stobe, kas kalpojis Mazirbē no 1741. gada līdz 1764. gadam.
www.visit.dundaga.lv
