Senči, Kaive, Sēmes pag., Tukuma nov., Latvija, LV-3139
Kaives ozols ir ir resnākais koks Latvijā un Baltijā, kā arī 11. resnākais visapjomīgākais ozols Austrumeiropā. Tā apkārtmērs ir 10,2 m. Sadodoties rokās, ozolu var aptvert deviņi pieauguši cilvēki. Mērījumi rāda, ka ozols turpina piebriest. 1940. g. tā apkārtmērs bija ap 8,0 m, 1974. g. – 9,35 m, 1982. g. – 9,7 m, 1985. g. – 9,8 m, 1990. g. – 10,0 m., Tā pašreizējais augstums 18,0 m, vainaga projekcija 250 m2, zaru garums līdz 13,7 m. 1920. gados zibens nospēra ozola galotni, bet 1990. gadā nolūza puse ozola lielo zaru. Tagad palikušie lielie zari atbalstīti ar stabiem, virs izpuvušā ozola stumbra augšā uzbūvēts jumtiņš, apakšdaļā stumbrā izpuvušie dobumi aizcementēti.
Par tā patieso vecumu ir atšķirīgas domas, daži to vērtē kā 800 – 1000 gadu vecu, lai gan dižkoku speciālists Guntis Eniņš šo teoriju savā jaunākajā grāmatā apšauba, sakot, ka Latvijā diez vai ir koki, kas vecāki par 500 – 600 gadiem.
Lai gan kā svētkoka agrākā nozīme nav pārliecinoši dokumentēta vai pierādīta, domājams, senatnē ozola pakājē bijusi kulta vieta. Apkārtējie ļaudis vēl pavisam nesen uzskatījuši, ka pirms tālāka ceļa jādodas pie ozola, lai brauciens izdotos.
www.daba.gov.lv
Kaives Senču ozols ir dižozols, parastais ozols (Quercus robur), kas aug Kaivē, Sēmes pagastā, Tukuma novadā, Latvijā. Atrodas 500 metrus uz ziemeļrietumiem no Kaives muižas un 120 metrus uz dienvidaustrumiem no "Senčiem", aug pļavā starp dārziņiem. Tas ir resnākais koks gan Latvijā, gan Baltijā, kā arī ir 11. resnākais un visapjomīgākais ozols Austrumeiropā. Kaives Senču ozols tiek uzskatīts par vecāko ozolu gan Latvijā, gan Baltijā.
Raksturojums
Stumbra apkārtmērs ir 10,4 m, tas ir 18–19 m augsts, vainaga projekcija sasniedz 250 m2, zari ir līdz 13,7 metriem gari. Laikā no 1974. līdz 2013. gadam ozola apkārtmērs pieaudzis par vienu metru no 9,35 m līdz 10,4 m.
Vēsture
Dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš apgalvo, ka Kaives ozols ir gandrīz 400 gadus vecs, nevis 800–1000 gadus, kā tas dažviet apgalvots, pamatojot to ar koka 3 mm gadskārtu jeb vidējo 2,5 cm stumbra resnuma pieaugumu gadā. 1920. gada agrārajā reformā Kaives muižas zemi sadalīja 32 jaunsaimniecībās, no kurām zeme ar Kaives ozolu nokļuva J. Stromaņa īpašumā, kas savu jaunsaimniecību nosauca par "Senčiem", no kā arī ozols ieguvis savu nosaukumu. 20. gadsimta 20. gados koka galotnē iespēris zibens, pēc kā ozolam saglabājies tikai viens lielāks zars. Pirmoreiz publicējums presē par šo ozolu parādījies 1924. gada 30. oktobrī žurnālā "Nedēļa":
„Milzu ozols, saukts „Senču ozols”, atrodas Sēmes pagasta Kaives muižā, J. Stromaņa jaunsaimniecībā, 13 km no Tukuma, kalnainā apvidū. „Sencim” apkārt izmētātie atsevišķie lielie ozoli liecina, ka šeit reiz bijis ozolu mežs un, katrā ziņā, sena upuru vieta. Ozols 28 pēdas (8,5 m) apkārtmērā. Vidū tukšs, vienos sānos caurums, bet tas pamazām aizaug ciet. Ozols vēl pilnā zaļoksnībā. Pēc ļaužu nostāstiem, tuvējā Kaives muižā kādreiz bijis klosteris, kurš zviedru kara laikā izpostīts. Tajā laikā zem ozola saknēm paglabātas 3 muciņas zelta. Sakarā ar šie nostāstiem ap ozola saknēm nesen vēl redzēti rokamies „meklētāji”, bet saknes noaugušas cieti kā čuguna vāks.”
G. Eniņš gan noraida iespējamību, ka šāds dižozols būtu spējis izaugt mežā un muižnieka lauki būtu varējuši būt "sena upuru vieta".
lv.wikipedia.org